Laikam esmu nenormāli neiecietīga un manī ir ārprātīgs tolerances trūkums, taču man emocionālas grūtības sagādā braukšana ar sabiedrisko transportu. Neesmu nekāda izlutināta mātes meita, mamzele vai kas tur vēl, taču dažas padzīvojušās, pensionētās (man nav pretenziju pret pensionāriem kā tautu, nepārprotiet…) kundzītes paciest man nākas ar lielām pūlēm. Piemēram, vakar, pēc ilgiem laikiem, braucu vecajā, labajā ceturtajā tramvajā un katrs, kura sēžamvietai sanākusi saskare ar šī maršruta tramvaju sēdvietām labi zina, ka pieturā pie Centrāltirgus iekāpj vesels pūlis cilvēku, vairumā šīs padzīvojušās kundzes.
Mans stāsts būs par vienu sirmu kundzi (tālāk tekstā K) un mazu meiteni (tekstā M, kurai varēja būt ap gadiem 9 vai 10). Tātad, pieturā, kur atklājās visu īstās dabas un nodomi K, kā vairums, ieslēdza savu apslēpto turbo dzinēju un ielidoja tramvajā izgrūstot no vietām visus, kuri gadījās viņai ceļā…
Mani vienmēr ir fascinējis fakts, ka šie cilvēki vienmēr šķiet tik nevarīgi, īd un vaid, un tā tālāk, bet kad viss nonāk pie tikšanas tramvajā/autobusā/trolejbusā utt., iet kā tanki. Kā pēc maniem iepriekšējiem novērojumiem parasti K-veidīgie dara, arī šoreiz K apstājās pie kādas par sevi jaunākas, sēdošas sievietes un nepārprotami raidīja zibeņus ar acīm kā Pikačū, lai viņu palaiž apsēsties, šī sieviete, nepārprotami, palaida. Kurš gan tā nebūtu darījis, visiem taču ir sirdsapziņa un vecāki vairumam ir mācījuši, ka vecāki cilvēki jāpalaiž apsēsties. Tā ir aksioma!
Pieturā, kura saucas -Kuldīgas iela- iekāpa M, mazs meituks ar pārdabiski milzīgu mugursomu, un apstājās pie K sola un turējās pie tā piestiprinātā roktura. Viss būtu bijis labi un ierasti, taču K sāka grūstīt M un visiem spēkiem centās viņu dabūt prom no sava krēsla. Tā kā M nesaprata ko K vēlējās, jo puse viņas izrunāto vārdu (krievu valodā) būtu aizstājami ar garu un izteiksmīgu „Pīīī” viņa nekustējās ne no vietas. Pateicu kundzei, lai liek bērnu mierā. Saņēmu savu laipnības devu.
Bija pienākusi mana pietura un man bija šis burvīgais transporta līdzeklis jāpamet, nekad neuzzināšu, kā beidzās rupjās večiņas monologs, tomēr ceru, ka M viss kārtībā un viņa netika nobakstīta ar K spieķi. Manī nav ne grama naida ne pret vienu cilvēku, taču visam ir savas robežas un, ja kāds nepamatoti sāk aiztikt bērnus, kā šinī gadījumā, ir diezgan grūti aizbildināties, ka šis, lūk, ir vecs cilvēks, tādi ir jāciena!
