Negaidīti. Šodien ieejot lielveikalā, tieši pretī ieejas durvīm pie info stāv Viņš(mana lielā mīla, ar kuru nevaru būt kopā). Koķetē ar skaisto meiteni- cik raksturīgi viņam. Viņam var aizliegt kontaktēties ar mani, bet nevar atturēt no tā, kas viņam ir asinīs- Donžāna Daba.
Pirmā viņu pamanu es. Un iekšā vis apgriežas un acis meklē izejas plānu, lai tikai nevajadzētu pietuvoties, iet garām.. Viņš mani pamana. Es pametu skatienu uz ārdurvīm. Iekšēji tāda sajūta, ka gribas noraut roķeni un ar riktīgu atrumu un vērienu nozus ejā pa labi, pa kreisi vai pa ārdurvīm. Bailes, ka nenostrādās un uzduršos acīm. Riskēju un dodos ejā pa labi. Neizturu un paceļu acis. Man pagriezta mugura. Ak, es Muļķe! Arī viņam ir grūti skatīties acīs un telot svešu cilvēku.
Klaiņoju pa veikaliem, palīdzu mammai izvelēties piemērotāko tērpu apbalvošani. Bet uzduroties uz pagrieziena pie info, nevaru nepaskatīties. Nav. Aizgājis.
Kam man to vajag?!
Nākamais veikals. Man tur nepatīk, pat neieju, bet ejā stāvu un mammu saucu iet citur. Paceļu acis. Viņš. Nāk no turienes, kur biju nozudusi es.
Meklējam nejaušības. Baidamies paši no sevis.
Aizliegtais auglis ir saldākais!
