Dievs nav mazais bērns, šo frāzi man tik ļti patīk atgādināt ne tikai sev, bet arī saviem tuvajiem, mirkļos, kad lietas iegrozās netīkamajās sliedēs, un tā tas ir, pēc laika redzu, ka viss notiek ar savu iemeslu un pēc sava laika un vēlmēm, bet rezultats jau vinmēr ir man par labu nācis.
Tā nu arī tas notika tajā, saulainajā rītā, kad pamostoties un gatavojot rīta kafiju sapratu, ka trūkst piens. Tad nu devos uz piemājas tirgotavu,lai varētu nodoties mazajam rīta priekam, baltajai kafijas baudīānai, lai gan tieši tajā rītā liktenis izdarīja interesantu pavērsienu, iepazīstināja ar Viņu, vīrieti, kas pirms gājēju pārejas uzrunāja mani, redzēja cauri skaistumu aiz manām nedaudz sapampušajām rīta acīm un sabužinātajiem matiem. Neviltots pārsteigums un mazliet bailes mijās, ar to, kas bus talāk..
Kafija dzisa un sirds ar prātu ķīvējās, ko lai dara, piekrit kopīgajai latte vai ne. Vakars bija jāpavada darbā, tajā dienā viss šķita tik krāsains un lielisks, tas nekas, kad darbā milzum daudz darba, visiem nepieciešama palīdzība, jo domās bija kas cits, kaut kas ko pat izskaidrot nevaru. 🙂
Un tad jau pienāca diena, kad tikāmies uz laiku, kas pārsniedza 2min pie gājēju pārejas, runājām un dzērām kafiju, konstatējām to, cik līdzīgi un dīvaini likteņi mums ir, to cik ļoti vēlamies atrast to pēc kā ļoti ilgojamies jau sen.Gadiem, statusam un dzīvesvietai vairs nebija nekādas nozīmes, acis šaudījās un vaigi ziedēja abiem.
Pāgājušas pāris nedēļas, lai gan iespējams, pat vairāk, īsiti neatceros ne datumu ne dienu, kad bija musu pirmā tikšanās, par nākotni ar nekādas skaidrības nav, pat ja nekas neturpināsies, es tik un ta būšū izdzīvojusi kaut ko kas līdzīgs pasakai..
Paldies, Dievs, Tu neesi mazais bērns, zin ko dari un laiku ar proti atrast īstāko.
Lai saule arī turpmāk spīd spoži un apžilbila mūs.
