Es nedzīvoju pasaulē pirmo dienu. Vienmēr domāju, ka aptuvenos vilcienos zinu, ko no tās var sagaidīt, bet šķiet, ka šajās dienās manā uztveres un emocionālās pieredzes evolūcijā notika straujš izrāviens – es mazliet izaugu no pāri plūstošās cilvēkmīlestības. Tagad nezinu, ko ar šo sajūtu iesākt, bet laikam jau jāsaka – good for me.
Prātīgāk, protams, būtu nekustināt un neizsaukt jaunus smakas viļņus no tā, kas aprims pats, bet mani tik ļoti pārsteidza šajās dienās foruma sarunās novērotais, ka šoreiz nepaklausīju principam “paturi savu emocionālo caureju pie sevis”.
Runa pat nav par sērošanu, nesērošanu, līdzi jušanu vai nejušanu. Ir tāds jēdziens kā attieksme. Jā, varbūt kāds klusībā, sevī notikušo izjuta daudz dziļāk un sāpīgāk nekā kāds, kurš sistemātiski atskaitījās par savu sašutumu un sāpēm. Varbūt kāds raudāja dienu, varbūt kāds vien skumji nopūtās, varbūt kādam vispār bija vienalga, bet vai tas kādam no mums dod tiesības norādīt otram, kā viņam justies? Kā reaģēt, kā izturēties, ko domāt? Pārmest, demonstrēt savu viedokļa citādību aizskarošā formā? Pat ar visu skaisto virsrakstu “bet katrs sēro citādāk” tas ir pilnīgs bleķis.
Apzinos, kas šis ieraksts ļoti izklausās pēc jaunības maksimālisma sabrukuma epizodes, apzinos, ka šobrīd esmu dīvainā emociju kokteiļa iespaidā (kurš nesastāv tikai no vaimanāšanas, jo es šorīt izlasīju joku un, kauns un negods, iesmējos), apzinos, ka šo ierakstu, visticamāk, nokaunējusies un mīļā sirdsmiera labad drīz vien izdzēsīšu, bet kādēļ kāds savu racionālo un saprātīgo vai dziļi empātisko un līdzdzīvojošo nostāju spēj paust civilizēti, bet kādam jāizgāž tāda mēslu straume, ka pēcāk nezini, kā sevi atmazgāt, turklāt tēmās, pret kurām cieņa un inteliģenta pietāte būtu bijusi jāieaudzina jau mazotnē?
Laikā, kad visi ar siltumu acīs runā par to, cik vienota, sirsnīga un kaut vai domās līdzi esoša ir visa Latvija, man gribas pajautāt – kāds melnais caurums atrodas šeit, ja galvenokārt redzamas nekontrolētas nievas citādi domājošo virzienā?
Lai nu kā arī nebūtu, esmu kaitinošā, uz nerviem krītošā optimiste, tāpēc teikšu, ka es vienalga ticu – mēs visas esam labas. Pat ja no fasādes tas ne vienmēr redzams un ieslēpts dziļi pagrabstāvā.
P.S. Manis uzdotie jautājumi, protams, ir retoriski. Ja kādreiz dzīvē atradīšu atbildes, noteikti padalīšos.
