Ir pirmdienas pēcpusdiena , sēžu pie loga ar tējas krūzi un jūtos kā decembra vidu , kādā svēdienas sniegainajā vakarā . Prātā nāk daudz atmiņu un pārdomu . Cilvēki steidzās kur nu katram vajag , bet es ietinusies siltā segā vēroju viņus un aptveru cik gan daudz laika mēs izniekojam , mēs sūdzamies par sniegu un aukstumu , kaut gan tajā pašā laikā varētu priecāties un izbaudīt to . Es vēlētos skriet pa apsnigušu lauku , krist, celties un atkal turpināt skriet , smieties un priecāties , bet tā vietā , lai to darītu es vēroju to visu caur logu un iznokoju laiku , kas ir dots , lai to darītu .
