Maija iegāja visai mājīgā kabinetā. Pameta skatienu apkārt. Pie viena galda sēdēja kāda darbiniece, un par Kristīni sauktā viešņa uz papēdīšiem cēlās augšā un virzījās uz izeju. Darbiniece- menedžere sacīja: “Paldies par sarunu, mēs jums piezvanīsim…”. Taču kungs, kas sēdēja pie otra galda- sacīja: “Uzulnieces kundze, nāciet- sēdieties”.
Maijai likās… ka “esu pie ārsta atnākusi”. Tādas sajūtas, ka tiks teikts “atveriet muti, apskatīsimies jūsu zobiņus”. Kungs gan sacīja “esmu Āris Mednis, man liels prieks- ka atsaucāties uz manis sūtīto emailu”. “Jūs gan drusku kavējāties, bet laika mums būs”. Maija saspringa, tagad likās kā izlūkdienesta priekšnieka nopratināšanas telpā, kur atvests kāds noķerts spiegs. Drusku iekšēji saspringa un sāka trīcēt.
Āra Medņa balss atgrieza īstenībā: “vēlreiz pateicos, ka pievērsāt mums uzmanību”. Kungs galda pretējā pusē turpināja čabināt papīrus. Maija arīdzan klusēja.
– Sāksim… pirmais jautājums, ko domājiet par tiem jautājumiem, kurus uzdevu aptaujā? – telpas saimnieks beidzot ķērās pie lietas.
– Neko sevišķu, tikai drusku dīvaini likās…
– Kas tieši?
– Tā, ka vienkpus ir augstie papēži un ūdens…
– Par to drusciņ vēlāk, patreiz apjautāšos- kādas asociācijas Jums raisa vārds “ūdens”?
– Nu tā, patīk jūra būt, patīk uz lietus lāsēm skatīties caur logu… patīk ieiet dušā. To pēdējo es daru laikam drusku par biežu.
– Jūsu atbildes mani iepriecina.
– UN VĒL – man patīk darboties gar veļas mazgāšanas mašīnu!
Medņa kungam acis drusku ieplētās, bet mute vēl vairāk smaidīja. Jautājums sekoja: – Vai Jums ir laiks tieši pēc nedēļas, nākamajā ceturtdienā. Piedalīties nelielā pasākumā, tur būs nedaudz cilvēki, ļoti iejūtīgi un takstiski!”
Maijai tagad ieplētās acis. Bet Medņa kungs tikām jau sacīja atvadu vārdus: “konkursam būs jāgatavojas. Aizsūtīšu dažas instrukcijas uz Jūsu norādīto epasta adresi”. Saruna bija beigusies. Maija izgāja no telpas, Medņa kungs sacīja: “uz redzēšanos, un pasauciet dāmu- kas vēl sēž gaitenī…”.
Gaitenī nebija neviena. “Te neviena nav, sieviete laikam aizgājusi”. – “Jo mazāka konkurence Jums, uz redzēšanos”.
——-
Pēcpusdienā virtuvē neveicās. Viss krita ārā no rokām. Mājasmāte tikai uzkombinēja ātro zupu, ko pēcpusdienā iedot saviem bērneļiem. “Piedodiet, esmu drusku nogurusi- paņemiet no ledusskapja, ja vēl ko gribās”- “Labi, mammīt 🙂 Vai tad pirmo reizi!?” Maija nolikās pēcpusdienas snaudā, drošā vietā noglabājot uzsildītus trīs kapostu tīteņus, ko vīram iedot pēc “kārtējās smagās darbadienas”.
Nomidzis bija klāt…
