6.1 C
Rīga
svētdien, 17 novembris, 2024

The Big bang theory

 

Mazliet bezgaumiiga sveetdienas ainina. Smagneejs gaiss no daudzajaam iedegtajaam sveceem. Karsts buljons smiekliigi punktotaa kruuzee. Siltas zekes, aukstas debesis aiz loga un zhuuzhojosas melodijas,kuras nomaina cita citu kaa peec pasuutiijuma. Mana citaadaakaa dziive. Neslikta.

Man teica – tev noteikti ir funktieris, kaapeec nodedzinaat visu liidz netiraam kraasmataam un taa kaa mazliet (taa teica tie, kuri baidiijaas pateikt skali, ka loti, loti) saakt visu no jauna. Sviniigi pazinoju arii ne tik ieintereseetaam personaam – funktiera nebija. 

Dziive dazkaart iespruust taadaa uptempo, ka truukst elpas, sirds lec pakausii un mute, preteeji arvien slapjaakajaam aciim, izkaltusi kaa veca pastala, izslaapusi peec maza mirkla miera. Un taados briizos ir skaidrs kaa Pitagora teoreema – kaut kas buus. Kaut kas liels. Vai nu milzu meesli, vai varaviiksnes, ja gribam mazliet vulgarizeet. Lielais spraadziens. Tas bija mans “kaut kas buus”. Taads, pecc kura zini – riitdienas turpmaak ausiis citaadaakas un buus jaapierod, kameer vareesi saakt deeveet vakarus par saveejiem, ne sveshiem un distanceetiem. 

Labpraatiigs darba uzteikums, vienvirziena bilete, nakts laikaa sakravaats koferis un steidziigi haosiigas atvadas. Taads mans scenaarijins. Pat labi. Nebija laika aptvert notiekoshaa patiesos apmeerus un izvirst lielajaa pagaatnes apraudaashanas ceremonijas kulminaacijaa. Vieniigais, par ko saap sirds veel tagad  – nezinu, kas toriit, kad devos uz lidostu, apraudaajaas gauzhaak – daasnie lietus maakoni vai mamma ar aciim slapjaa vietaa. Aabols no aabeles, ziniet. 

Tiktaal mans Spraadziens sevi attaisnojis. Cilveeki, notikumi. Mirkli. Taadi – pierakstiishanas veertie. Viirietis, protams. Liels, stiprs un tik siltu azoti, ka gribas piekrist Kauperam – azotee var, patiesi var atrast maajas. Tik lieliskas, droshas un omuliigas, kaadas pat spicaakie maakleri par lielaakajiem procentiem nesameklees. Tomeer veel joprojaam es sanemu taas – iiszinas, garzinas, balsszinas. Ka gaida. Ka miil. Ka vajag (vai tas nav viens egoistisks vaards?) Mana greeciigaa un tik loti beigtaa pagaatne no manis iet prom gruutaak nekaa no taas aizgaaju es. Un lai gan tas skandarbs uz bis! ir izskaneejis jau vairaakkaart, ar daudzaam beigaam un veel vairaak saakumiem, esmu kaut kur pa vidu. Pa vidu starp pagaatnes dzestriem ziemas vakariem ar Instrumentu “Zemeslodeem” un tagadnes siltuma pilnajiem rudens riitiem ar Nat King Cole “When i fall in love”. Sarezgiita mana personiigaa geometrija – triistuuri, taisnes, telpiski un plakani, nogrieznos, 360` lenkos un rinkos – kaa tikai nav dziivojies peedeejo gadu laikaa. Loti skiet, ka beidzot esmu pelniijusi vienkaarsas saskaitiishas unreizinaashanas darbiibas. Bez atnemsanaam un daliisanaam.

Lielie dziives soli, kurus speram. Pareizi? Nepareizi? Dazkaart tas nav buutiski, jo visbiistamaakais, kas var buut, ir bezmeerkiigi staaveet uz vietas. Apstaaties kustiibaa. Arii tad, ja taads suliigs, ar septinjuudzu zaabaku sperts solis izraadaas aplamajaa virzienaa, tas tomeer ir savdabiigas sveetiibas pilns.

Un dziive… dziive kaa piemiiliigs beernudaarza peedeejaas grupinas beernelis – zekubikses nobrukushas, izkritusho piena zobelu vietaas reegojas pa tukshumam, bet taa bante matos…Taa bante IR matos un viena kosha bante speej mainiit visu bildi. Pat, ja celi mazliet nobraazti.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.