Bija vēl nakts vidus, kad Maija pamodās. “ak Dies’ , tagad tā mīklainā ceturtdiena”. Vīrs arī gultas otrā pusē nemierīgi pagrozījās un klusu norūca: “kas tad ir tāds, kas Tev gulēt neļauj?”- “Ai, sasapņojos”- “Liecies mierā, guļam- man no rīta atkal traks darbs”.
Un sievietei acis atkal aizvērās.
Šssssss…. smagi šņāca ūdenkritums, bet dāmai gaisīgā kleitiņā bija jātiek uz upes otru krastu. Kas nebija visai tuvs attālums. Tik vien kā laisties pa taisno peldus. Bet te pēkšņi uzradās akmeņu rinda, pa kuru varēja pāriet šo upes plūdumu. Ko lai dara- basas kājas slīdēja un zvalstījās. Likās – pāriešana būs grūta…
Tad pēkšņi kāds piebikstīja no muguras, Maija sapņos pagriezās. Tur nebija neviena, bet zemē nolikti – VARENI GUMIJAS ZĀBAKI!
Tāaaaadi nekur nebija redzēti. Vismaz Rīgas veikalos ne….
Tad nu stīvēja tos kājās, ne uz reizi sanāca. Atkal stīvēja, pēdas drusku sāpēja. Tomēr beidzot izdevās. Kājas kāds kustināja, un ….
————-
… pamodās. Abi bērni stāvēja pie gultas un sauca: “mammu, neguli. Mums uz skolu jāiet!” Vīrs jau sen gabalā kārtējā smagajā darba dienā. Mājasmāte ātri sakombinēja griķu putru, iedeva paēdienu atvasēm. Abi ar mugursomām ātri pazuda aiz durvīm.
Un sieviete palika viena dzīvoklī. Bija jāsāk gatavoties sava izgājienam konkursā. Pameta acis uz pulksteni, tas rādījā pusdeviņus. Divpadsmitos bija jābūt konkursā.
