6.8 C
Rīga
svētdien, 17 novembris, 2024

Kā divi kalni pretī stāvam

 

Smags gads. Emocionāli smags gads. Pārdzīvots tik daudz sirdssāpju, tik daudz asaru, tik daudz vilšanos un tikai milzīgas gaidas un ilgas. Gads sākās ar milzīgu cerību, ar brīnišķīgiem tauriņiem vēderā, bet tai pat laikā ar sāpīgu atklāsmi, ka kopā tik vienkārši nebūsim. Viņš dzīvo citā valstī. Izraudāju, vai Daugavas upes apmērus, lūdzos kosmosu, lūdzos un vēlējos tikai vienu – BŪT KOPĀ. Iestrēgu. Vairāk, kā pusgadu no sirds uzticīgi gaidīju. Nespēju par neko citu domāt. Neviens mani nesaprata. Audzināju sevī milzīgu pacietību, kaut no visām manām vīlītēm…ādas porām viņš līda ārā. Nekas man tobrīd dzīvē nebija svarīgāks par viņu, par atkal tikšanos, par akmens stingro pieskārienu, par smaidu, kas no viņa dzelzs sejas tiktu veltīts man, par karstu skūpstu no viņa aukstajām lūpām. Biju kā iesieta, kā apmāta, aiz rozā brillēm, neviens man nespēja palīdzēt, es pat negirbēju, lai palīdzētu, jo es ticēju, ka pienāks tā diena, ka es būšu Viņa nr.1. Būšu Viņa svarīgākā persona pasaulē.

Viņš, kurš reti man deva ziņu, bet deva, ļāva man ticēt, cerēt un sapņot, ka tā diena pienāks. Visa mana pasaule griezās tikai ap viņu, ap mums un izsapņotu atkal redzēšanos. Bet mēs jau visi zinām, šādi stāsti ar laimīgām beigām ir tikai pasakās, skaistās filmās, ne reālajā dzīvē. Pēc pusgada prombūtnes Viņš atbrauca, nevienu nebrīdinot, nevienam to nepasakot, pārteidza apkārtējos un nošokējot mani. Ieradās, kā superstārs mūsu kopējo draugu pasākumā. Es pārbījos, sasodīti pārbijos, nezināju, kur likties, nespēju paskatīties acīs, nespēju tuvoties, nespēju elpot, tobrīd biju tādā emocionālā stāvoklī, ka neko īsti neatceros no turpmākās nakts, ne jau alkohola dēļ, bet milzīgā pārdzīvojuma. Neko tādu es nebiju jutusi, neko no savas tupmākās uzvedības arī nebiju gaidījusi. Likās, ka man vajadzēja pazust no tās vietas, es nevēlējos skatīties uz viņu, nespēju to. Nespēju tur būt ar viņu tik tuvu, bet ne Viņa.

Pārsteidzu pati sevi.

Turpmākās nakts darbības no savas puses es negaidīju. Aiz milzīgā adrenalīna, kas manī kūsāja, aiz pārcilvēcīgām dusmām, es tomēr ārēji sevi turēju rāmjos. Maz kas no apkārtējiem nojauta, ka visa mana iekšiene bija skumju pilna. Galvā bija tikai viena doma – pazust no turienes, jo ātrāk, jo labāk.

Tur atradās, kāds puisis, Viņa draugs – patiesībā, kurš mani ilgstoši mēģināja savaldzināt, bet kā jau iepriekš minēju – visu laiku biju iestrēgusi, iesieta tikai pie Viņa. Tas puisis nezināja neko par manu iepriekšējo pagātni ar Viņu. Nevienam neizdevās pat kaut nedaudz piesaistīt manu uzmanību… līdz tam vakaram. Tobrīd es izmantoju savu spēku pār Viņa draugu un aicināju kopā doties mazā izbraucienā ar laivu. Laivā es jutos daudz atvieglotāk, slīdējām pa ezeru vismaz 3 stundas… Apkārtējie tikai ik pa laiciņam uzsauca, vai vēl esam virs ūdens. Jāatzīst, ka laiks aizritēja nemanot, taču pirms aicināju viņu izbraucienā…es it nemaz nenojautu, cik stipras un ilgstošas jūtas ir bijušas tam puisim. Tobrīd man bija vienalga. Es pat pusi no viņa teiktā nedzirdēju, biju citur. Domās atrados iztēlotos brīžos, kā saņemu drosmi un eju pateikt Viņam visu, ko domāju, iekšēji lādēju sevi un Viņu, bet biju pateicīga, ka man bija izdevies tikt prom no turienes. Puisis bija brīnišķīgs, tik jauks, uzmanīgs. Ne tāds, kā Viņš. Mēnesnīcā, šo stundu laikā, kas citkārt, liktos romantiskākās pasaulē, manī bija milzīgs tukšums. Tukšums, kādu es iepriekš nekad vēl nebiju izjutusi. Dusmas bija pārgājušas, vilšanās – to vairs nemanīju. Jutu tikai milzīgu, tumšu caurumu. Puisis nometās ceļos, manā priekšā, laivā, kuras pamatni klāja vismaz 10 cm ūdens slānis un lūdza kļūt par viņa meiteni.

Pēc trīs stundu brauciena, beidzot atgriezāmies krastā. 

Visapkārt mirguloja lāpu gaismas, vizuļoja sveces, visi līksmoja, taču Viņš bija devies prom. Iekāpis mašīnā un aizbraucis. Jutu atvieglojumu. Jutu sevi sākam atkal elpot. Stāvēju blakus puisim, jutos pielipusi viņam, jutos drošībā. Jutu, ka ir vieta, kur paslēpties un patverties. Tonakt piedzīvoju papardes ziedu. Jā, tieši tik romantiski un tik skaisti.

No rīta pamodos teltī, kuru saules stari bija uzkarsējuši. No mitrās zāles, vakardienas spēcīgā lietus – viss bija valgs. Puisis man bija pieglaudies, kā Viņš nekad nemācēja. Izlikos guļam. Tālumā dzirdēju piebraucam mašīnu, pēcāk Viņa balsi. Viņš bija atgriezies. Sāku atcerēties vakardienu, savas dusmas, melno adrenalīna caurumu, tukšumu. Atcerējos dzirdēto.

 Kas pie velna bija noticis?

Pie sevis kliedzu, ko gan esmu pastrādājusi, kā gan es to varēju nodarīt tam puisim. Galvā bija haoss. Morāle, dusmas un spīts. Kā vienas nakts laikā varēja mainīties VISA mana pasaule, domas par cilvēku, kā viss varēja tā pārvērsties? Kā mans sapnis tika samīdīties tajos lietus dubļos, kā gan!?

Viņš bija atgriezies ar meiteni. Dāmīti. “Izpriecu”. Tas tikai piedeva uguni manām dusmām, manam aizvainojumam, baroja manu spītu. Šādā sastāvā pavadījām 3 naktis nekurienē. Ellīgas, pat ļaunas naktis. Biju zem tāda velniņa dzinuļa, nedomāju … tikai rīkojos.

 

Es izmantoju Puisi par Viņa plāksteri. Jā, nenoliedzu, tas palīdzēja, ārkārtīgi palīdzēja. Bijām kopā visu vasaru, viss bija tik skaisti, cik vien skaisti to varat iztēloties. Pavadījām daudz laika kopā, daudz sirds sarunu, daudz brīnišķīgu karstu vasaras dienu un nakšu, daudz piedzīvojumu, smieklu un prieka. Jutu, ka patiesi sāku iemīlēties.

Tolaik vēl neaptvēru Dona dziedāto “Nav karma bēbis nevarīgs, tās kodiens esot nežēlīgs“.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.