Man ir tik bail atkal iemīlēties, atvērt savu sirdi, jo tagad šķiet – nekad, nekad nebūšu brīva no Viņa. Apskāvieni, bučas, muļķīgās lietas, nopietnās sarunas, strīdi, skūpsti un vēl un vēl… Man vajadzēja gadu, lai tiktu pāri. Un es tiku. It kā. Līdz atkal pie apvāršņa parādījās Viņš, ar rotaļīgu smaidu, lai vestu mani dziļāk. Jūtu pasaulē, kas manī tikai plešas un plešas. Es nezinu. Varbūt un ļoti iespējams, viņam tā ir tikai izklaide. Man tas ir kas vairāk. Un gribu noskaidrot, kas īsti. Varbūt tas nav pareizi pēc vispārpieņemtām normām. Bet es nespēju dzīvot tā tālāk. Kad tuvojas nakts, skumjas piezogas nemanāmi. Un smaida vietā acīs parādās asaras. Un es nespēju likt tām tur nebūt. Ir rīti, kad mostos ar naivu cerību sākt jaunu dzīvi, kā nekā – esmu taču lieliska sieviete. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kad izdzirdu viņa vārdu vai ieraugu viņu pašu. Sirds sāk mest kūleņus, nicinu sevi par to. Jo nevēlos vairs tā – vakarus, kas nepieder tikai mums abiem, tikšanās, kas notiek pēc principa būs, nebūs.
Vēlos mosties no rītiem un iet gulēt vakaros bez skumjām, gribu ieskatītes spogulī, uzsmaidīt sev, piemiegt ar aci, sak – Dievs mums uzliek tik daudz, cik katrs spējam nest. Gribētos tam ticēt. Bet pagaidām gan tā īsti nesanāk. Varbūt kas kardināli jāmaina savā dzīvē.
Kad es salūzīšu nākamo reizi, kad ievelkot elpu krūtīs sāpes kļūs neizturamas, kad asaras ritēs pār vaigiem no bezspēcības, es rakstīšu viņam. Un neatkarīgi no iznākuma, sveču gaismā dzeršu šampanieti. Varbūt kopā ar Viņu, varbūt ar draudzeni, bet tik pat iespējams, ka vienatnē. Ja vienatnē, tad sākšu jaunu sajūtu gājienu – ar citiem cilvēkiem, citām jūtām, jo tas, ko jutu pret viņu, tiks noslēpts visdziļākajā sirds stūrītī un pāršķirstīts tik retu reizi. Vai arī līdz atkal nāksies viņu satikt, un es izkusīšu savā nevarībā un apņēmībā, un sāpināšu sevi no jauna. Bet tā ir tā dzīve – skarba, asa, emociju un jūtu pilna. Tāpēc brīnišķīga!
