meklēju sevi, gan tepat Latvijā, ne Indijā vai kādā tik pat ļoti “sevis meklēšanas vietā”, jo vietai jau nav nozīmes, jo galvenie jautājumi ir un paliek par mani, neskatoties uz vidi.
bet teorētiski nevis meklēju sevi, bet mēģinu saprast, pirmkārt, jau to, kāpēc man vispār rodas šāds jautājums, ka lietas notiek, bet ne tā, kā es gribu vai uzskatu, ka gribu.
šajā pavasarī laikam vispirms ir jāmācās veidot attiecības ar sevi nevis citiem, jo citi aiziet tāpat, bet ar sevi ir jāmāk sadzīvot. jo vairāk es meklēju citu cilvēku sabiedrību, jo vairāk tas nozīmē, ka es mūku no sevis, tas izskaidro arī faktu, ka vispār vairs vienatnību (vientulību) nepanesu. tāpēc šobrīd sevi iedomājos ļoti sabiedrisku, gribas iet, skriet, darīt, jo es vairs nevaru un negribu palikt ar sevi. jo es gribu izvairīties no savām domām.
un te arī ir atbilde- man kauns no savas rīcības. es nepanesu domu, ka var būt arī cilvēki ,kam ar mani nav interesanti. tāpēc tagad meklēju cilvēkus, lai man ir mierinājums sev, ka tā taču nav. izmisīgi cenšos būt interesanta citiem. kā gan vēl vairāk var pazaudēt sevi?
