Delikātā un ļoti izplatītā problēma piena sēnīte, jeb vaginālā kandidoze. Kāpēc tā rodas un ko darīt, lai no piena sēnītes izārstētos – uz sarunu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, ginekoloģi un dzemdību speciālisti Olgu Plisko.
Statistikas dati liecina, ka vismaz puse no sievietēm savas dzīves laikā saskaras ar piena sēnīti jeb vaginālo kandidozi. Diemžēl tā ir ļoti izplatīta slimība un pazīstama kopš seniem laikiem.
Es pat teiktu, ka realitātē skaitļi ir vēl lielāki, jo šī problēma piemeklē līdz pat 70% sieviešu, kurām ir bijusi vismaz viena slimības epizode. Apmēram līdz 50% sieviešu ir piedzīvojušas divus un vairāk piena sēnītes gadījumus. Tas liecina, ka vaginālā kandidoze ir diezgan bieža un sievietēm rada ne mazumu nepatīkamu brīžu.
Kas ir šīs slimības pamatā, kas to raksturo, un kā tā rodas?
Piena sēnīti jeb vulvovaginālo kandidozi izraisa mikroorganisms – rauga grupas sēnīte Candida albicans (latīņu val.), ko latviski dēvē par piena sēnīti. Sievietes maksts nav sterila, tajā dzīvo dažādi mikroorganismi – baktērijas, vīrusi un sēnītes. Veselu maksts vidi raksturo pienskābo jeb laktobaktēriju pārsvars. Ja parādās sliktie, t.s. patoloģiskie mikrobi vai sēnītes, rodas infekcija. Ja sēnīšu ir nedaudz, tad parasti tās nerada nekādas sūdzības un šāda situācija arī nebūtu jāārstē. Tomēr, ja tām veidojas „labvēlīgi” apstākļi un tās sāk vairoties, sievietei var rasties problēmas un fizisks diskomforts. Parastās sūdzības šādos gadījumos ir nieze maksts apvidū un ārējos dzimumorgānos, balti, biezpienam līdzīgi izdalījumi, kam parasti nav smakas. Vienlaikus var veidoties iekaisums, kas rada sāpes dzimumakta vai urinācijas laikā. Smagākos slimības gadījumos parādās dzimumorgānu apsārtums un mazas sāpīgas plaisiņas, kas ikdienā rada ļoti nepatīkamas sajūtas.
Kas veicina sēnītes aktivizēšanās procesu?
Visbiežāk vaginālā kandidoze rodas pēc antibiotiku lietošanas, kad pēc dažām dienām sievietei sākas sūdzības. Antibiotikas izjauc normālo maksts vidi, un labās pienskābās baktērijas antibiotiku iespaidā iet bojā, to vietā sāk vairoties sēnīte. Tas ir viens no galvenajiem riska faktoriem, kas notiek līdz pat 30% gadījumu un nav saistīts ar kādu citu ginekoloģisku saslimšanu. Pie riska faktoriem vēl jāmin sievietes kopējā imunitāte, ko var ietekmēt tādas slimības kā, piemēram, HIV, tuberkuloze, cukura diabēts un onkoloģiskās slimības, arī kad jālieto dažādi imunitāti nomācošie medikamenti, piemēram, glikokortikoīdi vai ķīmijterapija. Arī grūtniecības laikā, kad sievietes organismā notiek hormonālas pārmaiņas un paaugstinās estrogēna līmenis, var rasties risks, ka piena sēnīte aktivizējas. Šī iemesla dēļ arī sievietēm menstruāciju cikla pirmajā fāzē vai kombinētās hormonālās kontracepcijas lietošanas laikā nereti ir problēmas ar piena sēnīti. Ir sievietes, kuras veic maksts skalošanu, tādā veidā izskalojot no maksts dabiskās pienskābās baktērijas, kas atkal rada labvēlīgu vidi piena sēnītes un citu maksts infekciju attīstībai.
Piena sēnītēm patīk mitrums un siltums. Tāpēc sievietēm, kurām piena sēnīte ir bieža problēma, nevajadzētu lietot ciešu un sintētisku apakšveļu, kas maksts rajonā rada svīšanas procesus. Šī paša iemesla dēļ arī pēc pirts vai baseina apmeklējuma, vai brauciena uz karstajām zemēm atpūsties var parādīties piena sēnīte un arī citas maksts infekcijas. Viens no riska faktoriem ir arī liekais svars un aptaukošanās.
Kādi ir mīti par piena sēnīti? Vai ar to var saslimt, arī nedzīvojot dzimumdzīvi?
Piena sēnīte nav seksuāli transmisīva infekcija. Tā rodas neatkarīgi no dzimumdzīves, bet dzimumdzīve var šo problēmu saasināt. Ja partnerim nav sūdzību, tad viņu ārstēt nav nepieciešams. Tomēr ir jāsaprot, ka dzimumdzīves laikā partneri apmainās vai nodod viens otram savu mikrofloru un ir iespējams, ka šādā veidā saslimst arī partneris.
Vēl viens aplams pieņēmums, ka ar piena sēnītes infekciju var inficēties baseinā, pirtī vai lietojot vienu dvieli. Tā tas nav. Tur provocējošais faktors ir cits – mitrā un siltā vide. Var teikt, ka tā ir infekcija, kas „dzīvo” sievietes organismā un dažos gadījumos aktivizējas.
Vai vīrieši un bērni slimo ar piena sēnīti?
Slimo gan. Vīriešiem var rasties dzimumlocekļa apsārtums, nieze un var būt arī baltie biezpienveida aplikumi. Tas var būt saistīts ar dzimumdzīvi, ja tā, piemēram, notiek bez izsargāšanās ar prezervatīvu ar sievieti, kurai ir aktīva piena sēnītes infekcija. Bet slimība var attīstīties arī bez dzimumdzīves, bet stipri retāk.
Bērniem, īpaši zīdaiņiem, piena sēnīte biežāk veidojas mutē, un arī t.s. “pamperu” dermatīts var būt piena sēnītes izraisīts. Arī pirmspubertātes vecuma meitenēm maksts sēnītes infekcija ir sastopama. Īpaši, ja meitenei ir kāds no jau minētajiem riska faktoriem, piemēram, ir lietotas antibiotikas vai ir pirmā tipa cukura diabēts, vai jālieto medikamenti, kas nomāc imunitāti.
Kā sievietes uz to reaģē? Vai viņas ir zinošas šajā jautājumā?
Ja sieviete ar to saskaras ne pirmo reizi, tad viņa saprot, kas ar viņu notiek un zina, ko darīt. Bet, ja tas notiek pirmo reizi, tad reakcija var būt diezgan asa, jo sūdzības ir diezgan nepatīkamas un ir pilnīga nesaprašana, kas ar viņu notiek. Tad diemžēl visbiežāk sieviete sāk meklēt informāciju internetā, prasa padomus draudzenēm, bet labāk būtu doties pie ārsta.
Kādas šobrīd ir ārstēšanas iespējas?
Piena sēnītes jeb vaginālās kandidozes ārstēšanas iespējas ir diezgan plašas. Ja slimības epizodes nav biežākas par četrām reizēm gadā, tad ārstēšana ir diezgan vienkārša. Aptiekās pieejami gan bezrecepšu, gan recepšu pretsēnīšu medikamenti dažādās formās – tabletes, maksts svecītes, kapsulas un krēmi, kas satur, piemēram, fentikonazolu.
Aktīvā viela fentikonazols ir plaša spektra pretsēnīšu līdzeklis, kam ir augsta efektivitāte pret dažādiem ādas un gļotādas sēnīšu infekciju ierosinātājiem. Fentikonazolam piemīt arī antibakteriāla iedarbība pret dažādiem nevēlamiem mikroorganismiem. Ārstēšanas kurss parasti ir no vienas līdz trijām dienām. Tas noteikti ir jāņem vērā, jo, piemēram, bez receptes nopērkamās svecītes Lomexin, kuru sastāvā ir fentikonazola nitrāts, ir divu veidu – 200 mg un 600 mg. Viena 200 mg mīkstā vaginālā kapsula jāievieto dziļi makstī vienu reizi dienā (vakarā pirms gulētiešanas) trīs dienas pēc kārtas, savukārt viena 600 mg vaginālā kapsula jāievieto dziļi makstī vakarā pirms gulētiešanas kā vienreizēja deva.
Ja simptomi saglabājas, otro lietošanas reizi var atkārtot pēc trīs dienām. Tomēr, ja sūdzības pēc pašārstēšanās nepāriet vai atkārtojas divu mēnešu laikā, vai arī slimības epizodes ir četras un vairāk reizes gadā, tad noteikti jādodas vizītē pie ginekologa. Jāatceras, ka jebkuru zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai!
