“Neaiztiec svešu dzīvnieku!” tā vecāki visbiežāk aizrāda savam bērnam, kurš izrāda vēlmi noglāstīt uz ielas nejauši sastaptu suni vai kaķi. Visi taču ir mīļi! Un pareizi vien ir, ka vecāki aizrāda! Nav iespējams paredzēt vai dzīvnieks izrādīs agresijas pazīmes, turklāt, ja dzīvnieks būs kādas slimības nēsātājs, pastāv risks, ka arī cilvēks inficēsies, it īpaši, ja tūlīt pēc suņa vai kaķa glaudīšanas nav iespējams nomazgāt rokas. Kas jāņem vērā saskaroties ar savu vai svešu dzīvnieku, un kā pasargāt sevi un savus tuviniekus no dzīvnieku pārnēsātām slimībām, stāsta aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Ivanda Krastiņa.
Kailēde jeb mikrosporija – ādas slimība ar kuru var saslimt arī cilvēks
“Infekciju slimības, kuras iegūtas cilvēkam esot tiešā kontaktā ar slimu mājas vai savvaļas dzīvnieku, sauc par zoonozēm. Vasaras un rudens sezonā biežāk sastopamā ādas slimība, kura pārnesta no dzīvnieka, ir tā dēvētā kailēde jeb mikrosporija. Atliek vien noglāstīt slimības skartu dzīvnieku – suni, kaķi, mājas sesku vai kāmīti – un jau tuvāko 4-5 dienu laikā uz ādas var sākt veidoties sārts plankums, kas palielinās izmērā. Plankums centrā ir bāls un veido gredzenu, reizēm rodas iekaisums un āda šajā zonā sāk zvīņoties. Ne vienmēr, bet dažkārt šie izsitumi var izraisīt niezi un diskomfortu. Ja sākumā gredzenveida plankums ir viens, ar laiku uz ādas var parādīties arī citi, bet ja mikrosporija būs nokļuvusi galvas matainajā daļā, iespējama perēkļveida matu izkrišana un galvas ādas zvīņošanās,” saka farmaceite Ivanda Krastiņa. Lielākoties ar dzīvnieku pārnēsātām sēnīšu infekcijām inficējas bērni, kuriem āda ir jutīga un tās aizsargbarjera vēl nav nostiprinājusies. Pieaugušie ar mikrosporiju slimo retāk, īpaši piesardzīgiem jābūt tiem, kuriem ir hroniskas slimības vai ir novājināta imūnsistēma.
Ārstēšanās laikā stingri jāievēro higiēnas prasības
Ievēro! Pamanot mikrosporijas pazīmes – nekādas pašārstēšanās, bet ar steigu jādodas pie dermatologa. “Ārsts diagnostikas nolūkos paņems paraugu no slimības skartās vietas uz ādas, lai noteiktu sēnīšu klātbūtni un veiktu tās analīzi. Dažādas ziedes vai smēres, kuras lietotas pašārstēšanās ceļā izsituma mazināšanai, var traucēt precīzai diagnostikai un tālākai ārstēšanai,” skaidro farmaceite. Mikrosporiju ārstē ar pretsēnīšu krēmiem vai ziedēm, bet, ja infekcija skārusi galvas mataino daļu, ārsts var izrakstīt līdzekļus arī iekšķīgai lietošanai. “Bērns rotaļājoties un esot kontaktā ar citiem bērniem, ātri var pārnest infekciju, tāpēc vecākiem jāzina – kamēr sēnīšu infekcija uz ādas nav izārstēta, bērns nedrīkst apmeklēt skolu vai bērnudārzu, kā arī ārpusskolas nodarbības. Tāpat jāievēro augstas higiēnas prasības – regulāri jāmazgā rokas, jāmaina un jāmazgā mājās dvieļi. Turklāt ārstēšanās laikā dvieļus un gultasveļu nedrīkst dalīt ar citiem ģimenes locekļiem, lai izvairītos no sēnīšu infekcijas izplatīšanas,” uzsver farmaceiteIvanda Krastiņa.
Kaķa skrāpējuma slimība jeb bartoneloze – mazs incidents ar nopietnām sekām
Lielākoties, kad nevainīgas rotaļas laikā pašu mājās vai ārpus tās kaķis ieskrāpē vai iekož, ierasts, ka brūce sadzīst un izzūd pāris dienu laikā, un tai pat nepievēršam īpašu uzmanību. Reizēm pēc nedēļas vai pusotras cilvēkam sāk veidoties veselības problēmas: paaugstinās temperatūra, drudzis, vieta, kur dzīvnieks ieskrāpējis sāk strutot, palielinās un var būt sāpīgi limfmezgli. “Tā notiek, ja uz kaķa nagiem atradies slimības ierosinātājs. Dzīvnieks ieskrāpē cilvēkam un baktērija iekļūst zem ādas, caur asinsriti aizceļo līdz limfmezgliem padusē, uz kakla vai cirkšņos un pēc 5-10 dienām izraisa tajos iekaisumu,” stāsta farmaceite. Ja tiek novēroti minētie simptomi, nepieciešams uzsākt antibakteriālu terapiju. “Mazi bērni līdz piecu gadu vecumam kaķu skrāpējuma slimību lielākoties pārslimo viegli, vecāki var pat nepamanīt, bet pieaugušajiem, kuriem ir novājināta imunitāte, šāda šķietami ikdienišķa situācija var izraisīt nopietnas veselības problēmas, inficējot citus iekšējos orgānus vai nervu sistēmu,” piebilst farmaceite Ivanda Krastiņa.
Toksoplazmoze – ar stipru imunitāti pārslimo viegli, bet ar novājinātu – bīstami
Ar toksoplazmozi var saslimt lietojot uzturā termiski neapstrādātu un inficētu gaļu, olas vai nepasterizētu pienu, dzerot piesārņotu ūdeni vai saskaroties ar dzīvnieku fekāliju daļiņām, kuras var atrasties it visur – dārzeņu dobē, uz grīdas, uz apavu virsmām, smilšu kastē, kur bērns rotaļājas un citur. Vairums toksoplazmozi pavisam vieglā formā pārslimo jau bērnībā, kad bērns ar tausti izzina vidi sev apkārt un atrasto vai netīrās rokas ieliek mutē. Simptomi saslimstot ar toksoplazmozi var līdzināties gripai – limfmezglu iekaisums, augsta temperatūra, galvas un muskuļu sāpes, plaušu karsonis un citas pazīmes. Smagākās formās pazīmes var būt – krampji, redzes un elpošanas problēmas, līdzsvara un kustību traucējumi.
Cilvēkiem ar stipru imunitāti iespējams ārstēšana nebūs nepieciešama sakaroties ar vienšūnas parazītu, bet, ja ir hroniskas saslimšanas vai novājināta imunitāte, tad toksoplazmoze var kļūt par nopietnu draudu arī dzīvībai. Īpaši bīstama toksoplazmoze ir grūtniecēm, jo var izraisīt auglim smagas veselības problēmas. “Plānojot grūtniecību, sievietēm iesaka veikt analīzes un noteikt, vai asinīs ir antivielas pret toksoplazmozes ierosinātāju vai nav. Ja antivielu nav, grūtniecības laikā jācenšas izvairīties no kontakta ar dzīvniekiem, liela uzmanība jāpievērš uzturā lietoto produktu kvalitātei un to termiskai apstrādei, personīgajai higiēnai, lai maksimāli samazinātu inficēšanās risku. Tāpat īpaši jāuzrauga mājdzīvnieku veselības stāvoklis, un nav ieteicams barot tos ar jēlu gaļu,” iesaka farmaceite.
Parazīti – jārēķinās katram mājdzīvnieku īpašniekam
Inficēties ar parazītiem nav nekāda māksla tad, ja mājās ir suns vai kaķis, kuram ir iespēja doties āra pastaigās. Tāpēc mājdzīvniekus iesaka attārpot vienu līdz divām reizēm gadā. Parazītu veidu ir daudz, bet galvenās grupas ir vienšūņi (amēbas, lamblijas, trihomonas), ektoparazīti (utis, kašķa ērcīte) un tārpi (cērmes, spaļi, lenteņi). “Visbiežāk cilvēks inficējas ar tārpiem, piemēram, ēdot nemazgātus dārzeņus, kas auguši augsnē, kurā mājdzīvnieks atstājis parazītu oliņas. Taču inficēties iespējams arī ēdot jēlu gaļu, neievērojot higiēnas normas vai dzerot inficētu ūdeni,” skaidro farmaceite Ivanda Krastiņa. Par parazītiem visbiežāk liecina vēdera izejas traucējumi (caureja, aizcietējumi, nieze anālajā rajonā), slikta dūša un vemšana, svara zudums, vēdera sāpes. Ir gadījumi, kad parazīti var izraisīt arī asiņu un gļotu piejaukumu pie fēcēm, taču gadās arī situācijas, kad cilvēks gadiem dzīvo ar parazītu, neizjūtot nevienu simptomu.
Lai mīlestība pret dzīvniekiem nerada vilšanos
- Pēc jebkuras kontaktēšanās ar dzīvnieku, jānomazgā rokas ar ūdeni un ziepēm. Roku mazgāšana ir labākais profilaktiskais līdzeklis, lai izvairītos no inficēšanās ar zarnu parazītiem.
- Jāpievērš rūpīga uzmanību mājdzīvnieku veselībai un vizuālajam izskatam – vai tā kažoks ir veselīgs un spožs, vai apmatojums atsevišķos laukumos neizkrīt. Ja tiek novērotas slimības pazīmes, jākonsultējas ar veterinārārstu par tālākiem ārstēšanas soļiem, lai infekciju neizplatītu citiem dzīvniekiem un cilvēkiem.
- Dārzeņus, ogas un augļus pirms lietošanas uzturā vienmēr ir rūpīgi jānomazgā.
- Pirms un pēc tualetes apmeklējuma obligāti jānomazgā rokas.
- Regulāri jāattārpo mājdzīvniekus ar veterinārajās klīnikās vai aptiekās nopērkamajiem medikamentiem.
- Ja kādam ģimenes loceklim atklāti zarnu parazīti, pārējiem arī ir ieteicams veikt analīzes, lai izslēgtu infekcijas risku un noskaidrotu vai ir nepieciešama ārstēšana.
