Pieredzes stāsts – Veģetatīvā distonija

 

Ar šo kaiti iepazinos jau pamatskolas laikā. Bieži sāpēja galva, trūka elpas, jutu žņaugšanas sajūtu kaklā. Nesapratu, kas īsti ar mani notiek. Nāca virsū arī panikas lēkmes, vakaros ilgi nevarēju iemigt, jo analizēju savas izjūtas.

Sākotnēji šīs sajūtas neparādījās bieži. Centos aizpildīt savu laiku un, kā aktīvai jaunietei, nodarbojos ar daudzām papildus lietām. Vairākus gadus dzīvoju mierīgi, tā – bez raizēm. Jutos labi. Likās, ka viss ir kārtībā līdz brīdim, kad sāku studēt. Gadu iesāku uz pozitīvas nots, taču tā beigās biju kļuvusi par pavisam citu cilvēku. Biju pārgurusi, bailīga un nelaimīga. Vasaru – laiku, kad dzīve liekas skaista un bezrūpīga, es aizvadīju vienos uztraukumos un asarās. Draugi mani nesaprata, jo bieži nevarēju doties tiem līdzi, bija brīži, kad nevēlējos doties ārā no mājas. Tuvojoties vakaram, sāka rasties iekšēja nemiera sajūta, atkal sāku sevi analizēt un “uzkurināt”. Kļuva tikai sliktāk. Pienākot septembrim, bija grūti pārvarēt savas bailes un doties uz augstskolu. Nevarēju nosēdēt lekcijās, reiba galva, nespēju koncentrēties, pāris reizes nācās arī palikt mājās, jo nepietika spēka doties kur ārpus mājas. Neviens mani nesaprata, jau bija apnicis atskaitīties, tāpēc reizēm nācās samelot, ka esmu slima. Biju krietni notievējusi, jo nebija ēstgribas. Vecās drēbes vairs nederēja, likās, ka esmu iekritusi ļoti dziļā bedrē, no kuras netikšu ārā. Liels atbalsts bija mana ģimene, jo arī viņi bija saskārušies ar šīm sajūtām. Centos sev ieskaidrot, ka tas viss ir pārejoši, taču nevarēju samierināties ar to, ka tas notiek tieši ar mani. Kāpēc es to esmu pelnījusi? Lasīju rakstus internetā, ieteikumus, kā ar to cīnīties. Visur bija viens un tas pats – jāmēģina pārvarēt sevi un jācīnās ar savām izjūtām. It kā izklausās pavisam vienkārši, taču, kā lai tu sev ieskaidro, ka jūties labi brīdī, kad brūk pamats zem kājām. Galva reibst tik ļoti, it kā atrastos kādā karuselī, vai visu dienu būtu šūpojusies šūpolēs. Sapratu, ka pati ar sevi galā netikšu, sāku apmeklēt psihologu reizi nedēļā. Sākotnēji likās, ka no tā īsti lielas jēgas nav, taču ar laiku sapratu, ka tieši psihologs man palīdz ieraudzīt un uzsvērt tās lietas, kuras pati nepamanu. Ir brīži, kad paši nespējam ieraudzīt savu izaugsmi un mums vajag kādu no malas, kurš mums pateiks, ka tu jau esi soli tālāk, kā biji iepriekš. Protams, ne visiem cilvēkiem šāda palīdzība ir vajadzīga, taču es izmēģināju visu, ko varēju. Papildus sāku sportot, gāju uz treniņiem, lietoju vitamīnus, kuri stiprina nervu sistēmu. Cīnījos ar sevi un stājos pretī savām bailēm pat brīžos, kad viss rādījās visdrūmākajās krāsās. Sapratu, ka savai atlabšanai esmu devusi pārāk maz laika un, ka jebkādu mērķi, kuru mēs sev dzīvei nostādām, uzreiz sasniegt nav iespējams. Līdz ko mēs tajā ieguldām lielāku darbu un pūles, arī gandarījums ir lielāks nekā tad, ja uzvara ir ātri iegūta.

Katram no mums jāiemācās nepadoties, lai cik grūti un pat neiespējami tas neizklausītos. Nekad nav neiespējams, viss ir atkarīgs tikai no tā, cik ļoti mēs vēlamies sasniegt vēlamo rezultātu. Nevajag sēdēt bezdarbībā un padoties savām sajūtām -vajag iet un darīt! Novērst savas domas un pierādīt sev, ka tas ir tikai mūsu galvā. Mūsu domas un mūsu bailes ir mūsu lielākie ienaidnieki. Neļausim tām pārņemt mūsu ķermeni un pat prātu! Noticiet tam, ka viss, kas ar mums notiek un visi pārbaudījumi, kuri mums dzīvē tiek doti, dara mūs tikai stiprākus. Lai arī ir grūti to pieņemt un samierināties ar to, pie šīs domas ir jāpieturas. Uzvarot sevi, sajutīsiet tādu gandarījumu, kā vēl nekad. Galvenais, neturiet savas emocijas un izjūtas pie sevis, dalieties ar tām, protams, ne pārspīlēti, bet arī tas liks jums justies labāk!

Autors: Anna, 21 gads