Kādā vēlā vakarā, kāds cilvēks atgriezās mājup no darba, kā vienmēr, noguris un ieraudzīja, ka durvīs stāv viņa piecgadīgais dēls.
— Tēti, drīkst Tev kaut ko pajautāt?
— Protams, kas noticis?
— Tēti, cik daudz tu nopelni?
— Tā nav Tava darīšana! — sašuta tēvs. — Un vispār, kam Tev tas?
— Vienkārši gribu zināt. Lūdzu, nu pasaki, cik daudz Tu nopelni vienā stundā?
— Nu vispār 10 eiro. Un kas?
— Tēti… — dēls paskatījās uz viņu no apakšas uz augšu ar ļoti nopietnām acīm. — Tēti, Tu vari man aizdot 6 eiro?
— Tu to jautā tikai tāpēc, lai Tev būtu nauda kādai muļķīgai rotaļlietai? — iebļāvās viņš. — Ātri uz savu istabu un gulēt!… Nedrīkst taču būt tāds egoists! Es strādāju visu dienu, ļoti nogurstu,
bet Tu tik muļķīgi uzvedies.
Puika klusām aizgāja uz savu istabu un aizvēra aiz sevis durvis, bet viņa tēvs turpināja stāvēt durvīs un dusmoties par dēla rīcību. «Kā viņam nav kauna jautāt par manu algu, lai pēc tam prasītu man naudu?»
Pēc neilga brīža emocijas noklusa un tēvs pārdomāja savu teikto: «Bet varbūt viņam tik tiešām vajag kaut ko svarīgu un nepieciešamu nopirkt? Ai, pie velna ar tiem 6 eiro, viņš taču galu galā nekad nav lūdzis man naudu». Kad tēvs ienāca dēla istabā, viņš jau bija gultā.
— Tu neguli, dēls? — jautāja viņš.
— Nē, tēti. Vienkārši vāļājos gultā, — atbildēja puika.
— Es, man šķiet, pārāk rupji Tev atbildēju, — teica tēvs. — Man bija ļoti smaga diena. Piedod man. Lūk, ņem, naudiņa, ko lūdzi.
Puika apsēdās uz gultas un uzsmaidīja.
— Ak, Tētīt, paldies! — priecīgs bija viņš.
Puika stiepās pēc spilvena un zem tā paņēma pāris monētas. Viņa tēvs, to ieraugot, ka bērnam jau ir nauda, atkal sadusmojās, bet puika salika visu naudiņu kopā, uzmanīgi to pārskaitīja un tad lūkojās uz tēvu.
— Kādēļ Tu lūdzi naudu, ja Tev tā jau ir? — nopurpināja viņš.
— Tādēļ, ka man nebija pietiekoši, bet tagad man kā reiz pietiek, — atbildēja puika. — Tēti, šeit ir tieši 10 eiro! Var, es nopirkšu stundu Tava laika? Lūdzu, atnāc rīt no darba uz stundiņu agrāk, es gribu, lai mēs pavakariņotu visi kopā.