Es lūdzu Dievam, lai tas atņem man manu lepnību, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka lepnību neatņem. No tās atsakās.
Es lūdzu Dievam izārstēt manu uz gultas gulošo meitu, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka dvēsele ir mūžīga un ķermenis tik un tā nomirs.
Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka pacietība ir pārbaudījumos gūts rezultāts. Tā netiek dāvināta, to nopelna.
Es lūdzu Dievam dāvāt man laimi, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka dod man savu svētību, bet tas, vai tā darīs mani laimīgu, ir atkarīgs tikai no manis.
Es lūdzu Dievu pasargāt mani no sāpēm, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka ciešanas attālina cilvēku no materiālām rūpēm un tuvina Viņam.
Es lūdzu Dievam garīgu izaugsmi, bet Dievs man sacīja: “Nē”.
Viņš teica, ka garam pašam ir jāaug, bet Viņš mani tikai ik pa laikam aplauzīs, lai mana rīcība dotu augļus.
Es lūdzu Dievam, lai Viņš palīdz man mīlēt apkārtējos tā, kā Viņš mīl mani. Un Dievs man sacīja: “Beidzot Tu saprati, ko vajag lūgt”….
Es lūdzu spēku, Dievs man sūtīja pārbaudījumus- lai es rūdītos;
Es lūdzu gudrību, Dievs deva man problēmas- lai es spētu rasts risinājumus;
Es lūdzu drošsirdību, Dievs sūtīja man briesmas;
Es lūdzu mīlestību, Dievs sūtīja man kādu, kuram bija nepieciešama mana palīdzība;
Es lūdzu labklājību, Dievs man deva iespēju.
Es nesaņēmu neko no tā, ko lūdzu.
Es saņēmu to, kas man bija vajadzīgs.
Dievs uzklausīja manas lūgšanas.
Totāls reliģiskais sviests 🙁
Dzīves patiesība, kuru totāli “gudrinieki” negrib atzīt, jo ir pārāk lepni.
murgs
Īsta lūgšana nav visa kā prasīšana Dievam, bet gan saruna ar Viņu, kurā noskaidro, kas un kā jādara. Protams, ka saņem svētību un reizēm arī kādu dāvanu. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tātad zināmā mērā pats ir Dievs, precīzāk – Dieva bērns. Dievu privilēģija ir radīt pašam.