Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.
Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.
Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.
Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.
Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:
— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?
— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.
Skaudrās sirdssāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:
— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?
— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!
Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:
— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pēc palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?
— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.
Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņš izdzirdēja balsi.
— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!
Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņš teica:
— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tāds būt. Bet es tevi nenovērtēju!
Katram no mums ir savas četras sievas.
Mūsu ceturtā sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.
Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.
Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.
Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.
No krievu valodas tulkoja: Ginta FS
