Viss sākās kā parasti, pēc kārtējām jaungada svinībām. Mana dārgā sieva mēģināja līdz ar jaunu gadu sākt jaunu dzīvi. Ka tik ne arī.
Rasolu bļodas un omītes napoleons palīdzēja viņai bez jebkādām cerībām zaudēt cīņu pret ceptiem kartupelīšiem un virtulīšiem. Tāpēc cīņa ar svaru uz brīdi tika atlikta. Un, re, tagad viņa ir atkal izlēmusi, ka tie divi centimetri uz viņas vidukļa šogad viņai līdz nelabumam traucē.
Pirmā diena. Viņa uzvilka džinsus, kurus valkāja desmitajā klasē. Knapi aizpogāja pogu un uzpūta vaigus. Par manu piezīmi par to, ka pēdējos piecus gadus viņa šajos džinsos ielīst spēja tikai un vienīgi guļus, es dabūju pa ausi. Par ko? Nespēju saprast.
Otrā diena. Man šķiet, ka sieva sāk jukt prātā. Labi, lai tievē, bet kāpēc mums pārējiem ir jāmokās? Visu garšīgo, kas bija ledusskapī, viņa izbaroja mūsu kaķim. Viņš ir tik ļoti pārēdies, ka knapi var paiet.
Visa ģimene ir nolemta organisma attīrošajai diētai. Vakariņās visi ēda kaut ko, kas varētu būt rīsi bez sāls. Es saku, ka varētu būt, jo bez mikroskopa šķīvja saturu saskatīt nebija iespējams. Un kronis visam – sievasmāte šo visu atbalsta.
Trešā diena. Uz darbu es negāju, bet gan skrēju. Cik vien spēju gaidīju pusdienu pārtraukumu. Kolēģi uz manu skatījās ar žēlumu. Kāds pajokoja: „Kas ar tevi? Sieva nebaro?” Ha, ha. Baigie jokdari. Vakarā sievas tēvs mēģināja no sievietēm pieprasīt normālu ēdienu.
Aha, kā tad. Sieviņa sava tētiņa priekšā nolika šķīvi ar burkānu ragū. Nu gan bērnu izaudzinājuši. Šitā par vecākiem ņirgāties! + dārgā sieviņa nolasīja lekciju par to, kā neēst pēc sešiem.
Ceturtā diena. Mūsu kaķis raujas ārā. Man ir aizdomas, ka ne jau pie kaķenēm. Nabadziņš sen jau aizmirsis manas sievas labsirdību, un tagad, kā jau pilnvērtīgs ģimenes loceklis, barojas ar diētisku ēdienu. Raujas ārā, jo tur mīt īsta gaļa.
Piektā diena. Ha! Sievasmāte tomēr ir cilvēks. Pamanījās pa kluso mājā ienest maisiņu ar konfektēm. Jāiegaumē, kuras viņai garšo, lai kādreiz nopirktu (Ak, kungs! Es? Sievasmātei? Konfektes? Kas ar mani notiek…?) pēc tam, kad sieviņas cīņa ar liekajiem kologramiem būs beigusies. „Mīļā, kāpēc tu ar tiem cīnies?” čukstu es viņai austiņā. „Centimetri ir mazi, bet tu liela…” Labi, nekas. Pieņemsim, ka sitiens pa ausi bija viegla masāža.
Sestā diena. Viss, apnicis.Mēģināju sievai paskaidrot, ka vīrietim ir kārtīgi jāēd, citādi viņam nekam nebūs spēka. Nepalīdzēja. Bet bija arī jautrā daļa. Vēroju, kā mans sievas tēvs pēc grūtas un garas darba dienas apēda seleriju salātus un noteica: „Esmu pārēdies!” Jā, viņā aktieris nekur nav pazudis.
Septītā diena. Urā! Piektdiena! Pēc darba – alus, alus, alus ar kartupelīšiem, desiņām, un nekādu vārīto dārzeņu! Nolaižos no debesīm uz zemi… Dārgais, šodien brauc mājās ātrāk. Veļasmašīnu atvedīs. Nu, gan mana sieva ir īsts „zelta gabaliņš”. Daudzi varētu apskaust viņas tehniskās zināšanas, bet viņa man mēģina ieskaidrot, ka netiks galā ar veļasmašīnu. Sieviešu žurnāli māca sievietēm izlikties par muļķītēm? Tajos pašos, kuros iesaka pieturēties pie veselīga dzīvesveida un tievēt kopā ar visu ģimeni?
Vakarā sievasmāte pārtvēra mani pie ieejas vannasistabā, un klusējot iespieda man rokā sviestmaizi ar speķi. Gandrīz apraudājos un nočukstēju: „Paldies, mammu.” Varonīga sieviete! Diez, kur viņa to visu slēpj?
Astotā diena. Viss ir cauri. Kaķis uz balkona atrada sievasmātes slēptos krājumus. Naktī dzirdēju, kā viņš rūca, kamēr ēda gardo speķīti… Pilnīgi nobijos viņa tuvoties, lai to atņemtu. Gulēju gultā un apskaudu viņu. No rīta sievasmāte aizgāja pie draudzenes, ar izsalkušu skatu sejā, bet tēvs pasauca mani līdzi uz pirti. Kā jau paredzēju, līdz pirtij mēs neaizgājām, un apsēdāmies tuvējā kafejnīcā.
Mājās visi atgriezāmies paēduši un apmierināti. Tur mēs pieķērām manu dusmīgo sievu, stāvot uz svariem. Tie nekādi nevēlējās virzīt butliņu pa kreisi.
Devītā diena. Iestājās krīze. Ciemos atnāca sievas draudzene. Ar tortīti un martini pudeli. Un bija patiesā neizpratnē par piedāvājumu uzēst kabaču pankūkas. Es, izrādās, līdz kalam nenovērtēju šo draudzeni… Stop! Par ātru priecāties! Viņa pieļāva šausmīgāko kļūdu un pateica: „Draudzenīt, tu esi notievējusi!”
Tās ir šausmas. Es jau sen pamanīju, ka sievietes viena otrai to saka tāpat vien, lai pateiktu kaut ko jauku. Bet mums jāturpina mocīties. Super! Paldies!
Desmitā diena. Šķiet, ka briest negaiss. Sieva izvilka no skapja tos pašus džinsus, uzvilka tos… Un tie aiztaisījās bez problēmām! Dīvaini. Es varētu apzvērēt, ka nevienu centimetru mana sieva nav zaudējusi (pretēji tam, visi pārējie ģimenes locekļi gan notievēja). Mamma un tētis viltīgi saskatās, un tad es sapratu – esi sveicināta šujmašīna un sievasmātes prasmīgās rokas!
Es biju pārlaimīgs, kad uz sava šķīvja ieraudzīju lielu tortes gabalu, un cerams, ka tā arī paliks turpmāk. Es taču sievu mīlu, neraugoties uz viņas centimetriem.
Bet tos liktenīgos džinsus es paslēpu tā tālāk… Kur? Tikai mūsu kaķis zina. Bet viņš mani nenodos.
Avots: Mirkrasoty.life
