Vieni cilvēki izstaro optimismu, bet citi pastāvīgi čīkst un sūdzas par dzīvi. Kāpēc dažus no mums šie nelaimīgie cilvēki pievelk gluži kā magnēti, lai gan pēc komunicēšanas ar viņiem mēs jūtamies gluži kā izspiests citrons? Mēs pret pašu gribu iesaistāmies tā cilvēka problēmās un pat izjūtam vainas apziņu par to, ka mums viss ir labi.
Skaidro psihologs Marija Djačkova (Мария Дьячкова):
„Īpaši grūti pretoties ir tad, kad sūdzas un pārdzīvo tuvs cilvēks. No čīkstoša kolēģa var izvairīties, aizejot uz citu kabinetu vai mājās, bet, kā aiziet no vīra, kuru pirms pus gada „negodīgi atlaida no darba”?
Šādiem cilvēkiem vienmēr vainīgi ir apstākļi: kolēģu intrigas, skaudīgi kaimiņi, skopi vecāki, nelaimīga mīlestība, riebīgi priekšnieki, eiro kurss un sliktā valdība. Tas ir, viss, izņemot viņus pašus.
„Tev ir labi: tev ir gādīgs vīrs, paklausīgi bērni… Man gan vīrs dzērājs un dēls huligāns,” kārtējo reizi sūdzas draudzene. Tu pat nepaspēj viņai atgādināt to, ka viņa apprecēja skaistāko puisi fakultātē, kā viņa atkal sāk gāzt tev pāri nākamo žēlabu porciju.
Tev vairs negribas viņai stāstīt par saviem panākumiem darbā, par kārtējo vīra dāvanu… Priekš kam satraukt cilvēku? Tā vietā tu azartiski meklē veidus, kā atrisināt viņas problēmas. Bet uz visiem variantiem tu saņem nemainīgas atbildes: „Es jau to mēģināju”, „Tas nelīdz”, „Tev viegli teikt…”
Ja tu dodies cīņā, lai glābtu (maksājot ar savu laiku un spēkiem) nelaimīgo draudzeni vai nodzērušos vīru, kuriem ir paveicies mazāk nekā tev, tad tu esi sapinusies profesionāla upura tīklos.
Šādus gadījumus lieliski raksturo tā saucamais Karpmana trijstūris. Katrs no mums ieņem vienu no trim pamatlomām: upuris, varmāka vai glābējs. Sabiedrība, priekšnieks un dzīve kļūst par varmāku. Upuris manipulē ar kaunu un vainas izjūtu. Vai tu vari priecāties par dzīvi, kad blakus kāds cieš? Ko atliek darīt? Glābt!
Trijstūra bīstamība slēpjas tajā, ka „aktieri” bieži vien mainās lomām. Un, kad tas notiek, no „spēles” izstāties kļūst vēl grūtāk.”
Izstāšanās no „trijstūra”
Pirmais, ko nepieciešams izdarīt „glābējam” ir, atzīties, ka esi iepīts svešā spēlē, ka šīs attiecības ir toksiskas un atkarību raisošanas. Atkarību ir ļoti viegli sajaukt ar tuvību, jo robeža ir ļoti smalka. Vēlme pēc tuvības ir pavisam normāla nepieciešamība katram no mums. Mums ir svarīgi uzturēt labas attiecības ar cilvēku, ar kuru var dalīties pārdzīvojumos, un kuram var uzticēties. Pie tam, veselīgās attiecībās katrai pusei ir savas vēlmes un mērķi, kuri prasa pietiekamu brīvību to realizēšanai.
Atkarīgās attiecībās robeža starp partneriem kļūst šaurāka, un apzināties savas vēlmes kļūst arvien grūtāk. Partneri nemēģina darīt kaut ko sev, lai tikai neievainotu otru. Bailes pazaudēt partneri vai draugu bieži vien liek mums aizvērt acis un neievērot viņa rīcību, paciest aizvainojumu, kaunu un pazemojumu. Pie tam, spēka mainīt šo attiecību formātu, mums vienkārši nav.
Apturi sevi ikreiz, kad centies izpirkt savu vaina un kauna izjūtu. Uzdod sev jautājumus: Priekš kam es to daru? Ko es gūstu no tādas komunikācijas? Vai es nemaksāju pārāk lielu cenu par šīm attiecībām?
Atšķirība starp vainu un atbildību par notiekošo dzīvē ir milzīga. Būt vainīgam nozīmē apzināties sevi kā bēdu un ciešanu avotu. Būt atbildīgam – apzināties sevi kā ietekmes par notiekošo avotu. Tai skaitā savas ciešanas (izslēdzot partnera reakciju). Neviens nevar atbildēt par citu cilvēku, kā arī nevar atrasties viņa ķermenī un pārdzīvot viņa pieredzi.
Avots: Mirkrasoty.life
