Protams, vecāki mīl savus bērnus, un noteikti nevēlētos atgriezties dzīvē, kurā viņu nav. Tikai realitāte ir tāda, ka neviens nebrīdina par pāris svarīgām lietām, ar ko nākas saskarties, līdz ko dzīvē uzrodas bērns. Lūk, pāris lietas, ko būtu vērts zināt:
Tu kļūsi par slikto. Nav svarīgi, cik kautrīga un klusa tu biji pirms tam, jo pēc bērna ienākšanas tavā dzīvē, tev vienkārši nāksies kļūt par «īstu veci». Tev nāksies strīdēties ar skolotājiem, ārstiem, tēviem, saviem vecākiem, vīra vecākiem un dažreiz par svešiniekiem. Un tu pat nedomāsi divreiz…
Pirms bērniem tu pazīsti tikai 1% savu emociju. Ja tu domāji, ka zini, ko nozīmē dusmoties, tad tu kļūdies. Pēc bērnu ienākšanas dzīvē daudzas tavas emocijas un to izpausme pārvēršas līdz nepazīšanai; tās kļūst daudz izteiktākas.
Tu gribēsi atvainoties saviem vecākiem. Tu esi vainīga pie tā, ka tavi vecāki ir tieši tādi, kādi ir. Ā, pagaidi, tu domāji, ka viņi vienmēr tādi ir bijuši? Nē, viņi noteikti bija nosvērtāki un normālāki. Tu pret viņiem izturējies slikti, kad viņi tevis dēļ darīja visu. Tu liki viņiem satraukties, dusmoties un bēdāties. Un, zini ko? Tevi sagaida kaut kas līdzīgs.
90% gadījumu tev ir jāizvēlas viens no diviem sliktiem lēmumiem. Diemžēl, bet tā ir. Neko nevar paredzēt.Visbiežāk tas ir tikai slikts lēmums un lēmums, kurš, iespējams, varētu būt vēl sliktāks.
Pārējos 10% gadījumu tu mēģini sevi pārliecināt par to, ka tu nedari sliktu darbu. Tu mēģini sevi pārliecināt par to, ka izdari pareizo izvēli, bet, tai pat laikā, tu esi pārliecināta par to, ka pieņēmi nepareizo lēmumu un ka sabojāji savu bērnu. Ja viņi kļūst par galīgi trakiem un nekontrolējamiem cilvēkiem, tad tā ir vecāku vaina, vai ne?
Tu salauzīsi savu sirdi. Ir naktis, kad tu paliksi nomodā un raudāsi. Dažkārt tu domāsi, ka jebkurš cilvēks tavu bērnu audzināšanas darbu spētu paveikt labāk. Dažkārt tu raudāsi, jo tev ir bijusi slikta diena, un tu negribi, lai bērns kļūst par daļu no tās. Jāatzīst, ka dažkārt tieši bērns ir iemesls tam, ka tava diena ir slikta. Tu domāsi par sevi sliktu, un pati salauzīsi savu sirdi.
Dažkārt tu sevi nepazīsi. Kādā grāmatā bija rakstīts: «Ir normāli, ka tev dažkārt uznāk vēlme izmest savu mazo bērnu pa logu. Bet tikai tik ilgi, kamēr tu to patiesi neizdari.» Domā, ka nekad tā nejutīsies? Man tevi jāsarūgtina, jo tu uz to esi spējīga, un, iespējams, arī domāsi. Bērns raud jau ceturto stundu pēc kārtas, ir četri no rīta, tavas rokas jau ir notirpušas un galva plīst pušu… Tu domāsi par to, cik labi būtu, ja bērns uz brīdi vienkārši izgaistu. Ja kāds tev teiks, ka nekad tā nav juties, viņi visticamāk melo.
Miega trūkums tagad ir tava dzīve. Neraugoties uz to, ka cilvēki saka, ka tas pāries, tas visticamāk nenotiks. Tas nekas, ka bērns jau mierīgi guļ visu nakti. Tu gulēsi, bet tev rādīsies šausmīgi murgi par to, ka tavs bērns mirst, ka viņš ir briesmās, ka tu esi šausmīgs vecāks… Tev gribēsies iet un pārbaudīt, vai ar viņu viss ir kārtībā. Tas beigsies, kad viņi kļūs par pusaudžiem? Ha! Tad tev būs jaunas lietas, par ko murgot un satraukties. Viņi aizgāja uz ballīti? Diez vai tu mierīgi gulēsi, kamēr viņi nepārnāks mājās.
Tev pietrūks tavas mazās bīvības. Piemēram, iespēja aizdoties kaut kur pēc pulksten astoņiem vakarā, mierīgi pastaigāties vai pat piedzerties. Nu, vismaz kādu laiku noteikti. Ar laiku tev sāks pietrūkt iespējas parunāties ar draudzenēm pa telefonu ilgāk par desmit minūtēm, iespējas pačurāt (vienai) vai neēst pusdienas, ja ir tāda vēlme.
Tu katru dienu brīnīsies par to, cik daudz tu spēj paveikt. Jā, tu kļūsi par spēcīgāku cilvēku. Tu tiešām brīnīsies par to, ka spēj paveikt to, ko nekad neesi veikusi vai domāji, ka nekad nespēsi paveikt. Bērni tev iedos jaunas spējas! Šis punkts vien atspēko visus iepriekšējos.
Avots: Bolde.com
