Mīlestība ir brīnišķīgas jūtas. Bez tās dzīvei nav jēgas. Tā ir kā ugunskurs, kam jāliek klāt malka, jāuztur, lai tas neapdzistu. Attiecību sākumā ir iemīlēšanās eiforija, kad jūra līdz ceļiem, un mīļotajam pakaļ esi gatava doties kaut uz pasaules malu.
Daudzi apprecas mīlestības dēļ, bet tad sāk ar pārsteigumu manīt, ka mīļotajam, izrādās, ir arī trūkumi! Un ar katru dienu to paliek aizvien vairāk, sāk krāties aizkaitinājums. Un beigās liekas, ka tas nav īstais cilvēks, ar kuru jūs precējāties…
Parasti jau bērnībā rodas priekšstats, kādām ir jābūt ideālām attiecībām un otrai pusītei. Tas viss pateicoties vecāku attiecību piemēram, skaistām filmām un mīlas romāniem.
Iemīlēšanās periodā mīļotie cenšas sniegt viens otram tikai pašu labāko, vēlas, lai viss būtu ideāli. Bet dzīve paliek dzīve un nav iespējams, lai tajā viss būtu ideāls, lai kā arī mēs to gribētu. Un kad attiecības pāriet rutīnā un sāk rasties domas, ka „gan jau viņš nekur no manis neaizies”, tad arī parādās partnera cilvēciskā būtība un jaunas rakstura īpašības – viss tas, ko nemanījāt aplidošanas laikā.
Te rodas jautājums, vai esiet gatavi samierināties ar mīļotā ne-ideālām rakstura īpašībām? Ja nē, tad labāk ir uzreiz pārtraukt attiecības, lai nemocītu vienam otru. Mēģinājums pāraudzināt otru cilvēku ir taisnais ceļš bezdibenī. Sen ir zināms tas, ka pieaugušu cilvēku nepārveidosi, ja vien viņš pats to negribēs.
Sievietes ir elastīgākas pēc savas būtības, viņas var mainīties un pielāgoties jebkuriem apstākļiem, toties vīrietim ir vieglāk mainīt apstākļus vai izvairīties no tiem.
Mīlestība ir jākopj, nedrīkst aizmirst rūpēties vienam par otru, būt tikpat maigiem un uzmanīgiem kā attiecību sākumā. Tikai nedaudziem tas ir pa spēkam, bet, ja jūs vēlaties saglabāt īstu mīlestību uz ilgu laiku, tad jums noteikti viss izdosies.
„Mīļotā cilvēkā patīk pat trūkumi, bet nemīļotā – kaitina pat labās īpašības.” (Omārs Haijams)
