Nav šaubu, ka Latvijai ir svarīgs ikviens jaundzimušais, tomēr demogrāfisko rādītāju celšanas dēļ mēs nedrīkstam būt tik nežēlīgi un aukstasinīgi nolemt daudzus no viņiem dzīvei emocionāli un fiziski nepanesamos apstākļos. Ikreiz, kad Dzemdību nodaļā kāda māte atstāj savu mazuli, un tas nonāk bērnu namā, vai kad ziņās dzirdam par bērniem, kas atrasti ieslēgti istabā bez ēdiena, un viens no viņiem jau kādu laiku miris, top arvien skaidrāks – politiķu izvirzītais mērķis celt valsts demogrāfiju šādas situācijas neattaisno.
Valstij ir jāizglīto sabiedrība un jānodrošina iespēja plānot ģimenes pieaugumu arī tām iedzīvotāju grupām, kam finansiālu vai sociālu apsvērumu dēļ līdz šim tas nav bijis iespējams. Tikai tā varam panākt, ka Latvijā dzimst iespējami vairāk gaidītu, mīlētu un laimīgu bērnu.
Jauniešu izglītība tikai ģimenes ziņā
Zināšanām uz izpratnei par savu ķermeni vajadzētu sākties jau ģimenē, un ne tikai par ķermeni– arī par savstarpējām attiecībām kā vērtību. Ģimene veido cilvēka pašcieņu un pašvērtējumu, cieņu pret otru, kā arī atbildību gan pret savu, gan sev tuvo veselību. Tomēr reālā dzīve mēdz būt skaudrāka – joprojām ir bērni, kuriem ģimenes nav.
Savā ārsta praksē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad pie manis vēršas, piemēram, 16 gadus veca jauniete, kas nāk no bērnu nama, ar negaidītu un neplānotu grūtniecību, un kuru pie ārsta pavada tāda paša vecuma draudzene – lai drošāk. Arī situācijās, kad ģimene formāli ir, liela nozīme ir tam, cik vecāki paši ir zinoši, ieinteresēti un gatavi runāt par delikātajām tēmām, kas saistītas ar seksualitāti, reproduktīvo veselību, drošu izsargāšanos u.tml.
Ja jaunietis nāk no, piemēram, maznodrošinātas daudzbērnu ģimenes, kurā vecāki sirgst ar alkohola atkarību, visbiežāk no vecākiem atvase nesaņem nedz pietiekamu emocionālo gādību, nedz tik nepieciešamās zināšanas. Tā vietā jaunieši lielākoties vairās no uzturēšanās mājās, meklē savam vecumam piemērotu kompāniju un veido attiecības, kas nereti beidzās ar nevēlamu grūtniecību.Tiesa, arī daudzās ģimenēs, kurās valda labklājība,nav ierasts runāt par, piemēram, ķermeņa izmaiņām pusaudža gados, attiecībām ar pretējo dzimumu vai drošu izsargāšanos. Visus iepriekšminētos gadījumus vieno tas, ka atbildība par jaunās paaudzes izglītošanu tiek neviļus nodota izglītības iestāžu rokās, bet arī tās šo pienākumu kvalitatīvi izpildīt nevar.
Vai ar dažām mācību stundām skolā ir gana?
Kopš skolu programmās vairs nav veselības mācības, tēmām, kas skar reproduktīvo veselību, attiecības ar pretējo dzimumu u.c., tiek atvēlētas vien atsevišķas nodarbības sociālo zinību stundās, ar ko ir krietni par maz. Varu tikai piekrist tiem, kas uzskata, būtu mērķtiecīgi jāstrādā ar skolu jauniešiem, izglītojot un runājot par savstarpējām attiecībām un jautājumiem, kas skar ģimenes plānošanu.
Ja mēs vēlamies, lai mūsu jaunieši būtu veseli un konkrētās dzīves situācijās mācētu izdarīt pareizas izvēles, ir jāapmāca skolotāji, lai tie jauniešus varētu uzrunātu viņiem pieņemamā un saprotamā veidā. Tāpat jauniešu izglītošanā būtu vērtīgi iesaistīt apmācītus ārpus skolas speciālistus, jo sarunā ar neitrālu pieaugušo jauniešiem ir vieglāk pārvarēt mulsumu. Vēl labāk, ja speciālists ir līdzīga vecuma – tādā sarunā jaunieši vairāk ieklausās, un arī dialogs veidojas vieglāk.
Jāatceras gan, ka ne vienmēr skolotājs vai kāds no ģimenes ir un spēj būt blakus tieši tajā mirklī, kad jaunietim ir kādi jautājumi vai sarežģījumi. Tādēļ, piemēram, Igaunijā darbojas vairāki jauniešiem draudzīgi veselības pakalpojumu centri. Tajos brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams, jaunais cilvēks pie ārsta var nokļūt bez samaksas un iespējami ātri. Centra speciālisti bez liekas vārdu apmaiņas un nosodījuma sniedz konsultācijas, veic izmeklējumus un, ja nepieciešams, izsniedz drošu kontracepciju, kas ļauj izsargāties no neplānotas grūtniecības. Situācijās, kad jaunietis ir apjucis, nav gatavs par savu problēmu runāt mājās un ar vienaudžu padomiem ir par maz, šāds valsts piedāvātais pakalpojums ir labs risinājums, kuru būtu vērts iedzīvināt arī Latvijā.
Izpratnes trūkst ne tikai jauniešiem
Zināšanu un izpratnes trūkums par jautājumiem, kas skar ģimenes plānošanu, ir problēma ne tikai jauniešu auditorijā, bet arī starp pieaugušajiem. Liela daļa pāru uzticas un izmanto nedrošas kontracepcijas metodes, piemēram, pārtraukto dzimumaktu. Informāciju par drošu kontracepciju – intrauterīna spirālēm, hormonālo kontracepciju – ļoti bieži pavada nepamatotu stereotipu gūzma. Tāpat ārkārtīgi maz vīriešu uzņemas iniciatīvu drošas kontracepcijas realizēšanā.
Citviet Eiropā salīdzinoši biežāk vīrietis, kuram ir ģimene, vairāki bērni, ar atbildību un rūpēm par esošajiem bērniem un attiecībām, lemj par labu ķirurģiskai kontracepcijas metodei jeb vasektomijai, no kā nebūt necieš viņa pašcieņa. Latvijā šāda izvēle tiek veikta salīdzinoši reti, un parasti jautājums par ģimenes plānošanas metodēm tiek atstāts sievietes pārziņā.
Kontracepcija nedrīkst būt greznība
Nereti lēmums par labu vienai vai otrai izsargāšanās metodei ir atkarīgs no tās izmaksām. Hormonālā kontracepcija mēnesī var izmaksāt no 5 līdz pat 17 eiro, bet, piemēram, intrauterīnas spirāles ievietošana, lai gan ir salīdzinoši ekonomiska alternatīva, izvēles un ievietošanas brīdī saistīta ar salīdzinoši lielākām izmaksām –vismaz 40 – 50 eiro. Lai cik skaudri tas neizklausītos,ne vienmēr sieviete, pat ja par metodi ir informēta, var to atļauties.Tādēļ jāuzteic ideja, kas nesen izskanējusi plašāk, rosinot valstij nodrošināt kompensētu kontracepciju sievietēm, kas nonākušas noteiktās, sarežģītās dzīves situācijās. Jāatceras, ka Latvijā ir gana daudz ģimeņu ar zemiem ienākumiem, kas var nonākt dažāda veida grūtībās, un neplānota grūtniecība konkrēto krīzes situāciju var vēl vairāk saasināt– kāds no vecākiem zaudējis darbu, ģimenē jau ir vairāki bērni, bet nesen piedzimis vēl viens mazulis utml.
Šāda veida atbalsts noderētu ne tikai grūtībās nonākušām ģimenēm, bet arī sievietēm, kas sirgst ar dažādām atkarībām – alkoholismu, narkomāniju. Būdamas atkarīgas no apreibinošajām vielām, šīs sievietes nereti iesaistās nepārdomātās seksuālajās attiecībās, kur droša izsargāšanās nav prioritāte nevienam no partneriem.
Ja iestājas grūtniecība, sieviete bieži ārstu neapmeklē, bērni mēdz dzimt priekšlaikus, neizmeklēti, jau slimi. Dažkārt šie mazuļi tiek atstāti slimnīcu Dzemdību nodaļās, bet dažreiz glābējsilītēs. Kontekstā ar nupat plaši izskanējušiem stāstiem par bērnu namos notiekošā aizkulisēm top skaidrs, ka šiem mazuļiem dzīves sākums jau ir iezīmēts gana drūmās krāsās. Tāpat sievietēm ar garīgās veselības traucējumiem, kas visbiežāk ir neārstējami, valsts kompensēta kontracepcija būtu nozīmīgs atbalsts.
Ja sieviete ar savām ikdienas gaitām tiek galā ar grūtībām un ja viens bērniņš jau laists pasaulē, bet par spīti labajai gribai, aprūpe nav bijusi pietiekama un bērns atrodas valsts apgādībā, diezin vai par nākamo bērnu sieviete pati spēs parūpēties. Šo iemeslu dēļ drošas izsargāšanās metodes pieejamība un lietošana ir ārkārtīgi svarīga.
“Nav jāizdomā jauns velosipēds”
Ticu ka “no malas” lūkojoties, var šķist, ka viss ir kārtībā – informācijas par reproduktīvo veselību, tāpat kā par ģimenes plānošanu ir gana, un drošas izsargāšanās metodes ir ikvienam pieejamas. Diemžēl, strādājot par ārstu, katru dienu nākas secināt, ka izpratne par šiem jautājumiem joprojām mūsu sabiedrībā ir vāja, valda daudz nepamatotu aizspriedumu, un aizvien pāri lieto mazāk efektīvas izsargāšanās metodes vai nelieto neko, cerot, ka varbūt šoreiz grūtniecības nebūs. Ikvienai sievietei ir tiesības pašai plānot bērnu skaitu. Tomēr situācijās, kad trūkst elementāras izpratnes gan par savu ķermeni, gan par izsargāšanās metodēm vai arī dažādu apstākļu dēļ tās nav pieejamas, sievietes bieži vien laiž pasaulē negribētus mazuļus.
Lai šo situāciju novērstu, nav jāizdomā “jauns velosipēds”, bet gan jāizglīto sabiedrība un jānodrošina iespēja plānot ģimenes pieaugumu arī tām iedzīvotāju grupām, kam finansiālu vai sociālu apsvērumu dēļ līdz šim tas nav bijis iespējams.
Autors: Vija Veisa, ginekoloģe, dzemdību speciāliste
