Vēlies tu to vai nē, bet saka, ka līdz ar vecumu mēs arvien vairāk sākam līdzināties saviem vecākiem. Lūk, kā tas sāk izpausties…
Tu seko līdzi tam, lai tavā somiņā būtu viss, kas tev var noderēt, un varbūt arī, nē. Bet katram gadījumam jāieliek tāpat.
Tu sāc žēloties: mūzika pārāk skaļa, ēdiens slikti pagatavots, istaba nav pietiekami tīra…
Tu sāc runāt ar svešiniekiem par to, cik grūta ir dzīve.
Dodoties ārā, tu paņem līdzi vēl vienu jaciņu, gadījumam, ja kļūs vēsi.
Tu nevari aizmigt, nepārliecinoties, ka tavi draugi vai vīrietis ir nokļuvis mājās sveiks un vesels.
Plāni pēc plkst. 21:00 tev jau ir „pārāk vēlu”.
Lai neko neaizmirstu, tev viss ir jāpieraksta.
Kad pie tevis ierodas draugi, tu cienā viņus ar kaut ko pat tad, ja viņi ir atteikušies un nav izsalkuši.
Skatoties TV pārraides un filmas, tu vari kļūt ļoti emocionāla.
Tu kliedz uz cilvēkiem, kuri brauc pārāk ātri.
Tu pārāk bieži saki „Tas vairs nav priekš manis”.
Iepirkties tev vairāk patīk doties uz pārtikas veikalu.
Tev komforts ir daudz svarīgāks par stilu.
Tu biežāk saki: „Es taču teicu!”
Tu sāc nopietnāk domāt par darba stāžu un pensijas fondiem.
Tu glabā dārgu apģērbu īpašiem gadījumiem.
Tu vēlies palīdzēt visiem, pat, ja palīdzība nav vajadzīga.
Tu ar mammu esiet kļuvušas par labām draudzenēm, jo tagad jūsu viedokļi sakrīt daudz biežāk.
Autors: Dieviete.lv
