Šis stāsts nebūs tas klasiskais „es atradu sev daudz vecāku vīrieti, kurš man pērk dārgas dāvanas”. Šis stāsts drīzāk būs par to, ko es iemācījos no būšanās tādās attiecībās.
Viss sākās pavisam parastā vasaras dienā. Toreiz es biju 19 gadus jauna meitene, kura piestrādāja vietējā konditorejā. Emīlu (tā sauksim galveno stāsta varoni) es veikalā nemanīju bieži, bet tajās reizēs, kad gadījās, viņš izrādīja lielu laipnību un vienmēr slavēja konditoreju.
Kad pēc kārtējās darba dienas es devos mājās, uz ielas satiku Emīlu. Sasveicinājāmies, pārmijām pāris vārdus, līdz nonācām līdz tam, ka varētu kopā apēst saldējumu. Nodomāju: „Kāpēc gan, nē?” Vakars bija skaists, diezgan silts, gaišs, es nekur nesteidzos un vispār, kas gan slikts varētu notikt vietā, kur ir daudz cilvēku?
Tā nu mēs nopirkām saldējumu, aizgājām uz parku, apsēdāmies uz soliņa un ilgi runājāmies. Es pat nespēju noticēt, cik interesanti var būt runāt ar cilvēku viņa vecumā. Ak, jā, es vēl nepieminēju viņa vecumu… Tolaik viņam bija 58 gadi.
Mēs tikāmies katru dienu. Jā, mums bija daudz seksa, bet bija arī daudz skaistu sarunu, pārdomu un ideju
Tā nu mēs parunājāmies un devāmies katrs savu ceļu. Pēc pāris dienām vakarā viņš mani sagaidīja pie darba un aicināja aizbraukt līdz jūrai. Vakars skaists, varētu vērot saulrietu… Es pati brīnos, ka piekritu. Tad nu devāmies. Vakars tiešām bija skaists, tāpēc ātri vien mēs aizmirsāmies un ļāvāmies kaislīgiem skūpstiem. Tam sekoja arī sekss… Jā, es pārgulēju ar gandrīz trīs reizes vecāku vīrieti. Un tā nebija vienīgā reize. Pēc tās reizes mēs sākām tikties daudz biežāk. Mēs tikāmies katru dienu. Jā, mums bija daudz seksa, bet bija arī daudz skaistu sarunu, pārdomu un ideju.
Jāpiemin, ka tovasar es biju tikko pašķīrusies ar savu draugu, tāpēc dažbrīd pārdzīvojumu dēļ nesapratu, ko daru. Taču Emīls man ļāva aizmirsties…
Jā, Emīls mani lutināja – pirka visu, ko vēlējos, un veda, kur vēlējos. Viņš bija īsts džentelmenis. Ar viņu es sajutos kā īsta sieviete, kuru iekāro, dievina un grib vēl un vēl… Ar savu iepriekšējo draugu es tā nebiju jutusies. Nevienu reizi. Es drīzāk jutos kā bērns, kuram ir jāklausās it visā, ko vecāks cilvēks saka. Esot kopā ar Emīlu es sapratu, ka nedrīkstu sevi nostādīt zemāk par kādu, ka man ir jānovērtē sevi, sava dzīve un jāļauj vīrietim mani aplidot, nevis jāskrien pakaļ vīrietim.
Vasaras beigās es gan sapratu, ka tādām attiecībām nav nākotnes, tāpēc izlēmu izdzēst viņu no savas dzīves. Viņš gan teica, ka grib mani precēt, bet es savu jau biju ieguvusi. Es ieguvu pieredzi, jaunas atklāsmes un skaistas atmiņas. Es nenožēloju to vasaru, pat tagad, kad pagājuši vairāk nekā astoņi gadi, nē.
Atsūti savu stāstu uz info@dieviete.lv arī Tu!
Autors: Dieviete.lv lasītāja
