Diena tuvojās noslēgumam. Debesis no spilgti zilām pārvērtās par maigi rozā, bet pēc tam par tumši oranžām. Mēdz būt tādi saulrieti, kas izskatās mākslinieka uzgleznoti. Viņa baudīja šo saulrietu. Viņai gribējās, lai šis brīdis apstājas. Taču saule jau gandrīz bija aiz horizonta, bet viņai bija bail no tumsas.
Lēnām soļojot mājās, viņa domāja par to, kā viņai pietrūkst, un tas viņu iztukšoja.
Nonākot līdz mājai, viņa pamanīja, ka logos nedeg gaisma. Tas viņu pārsteidza. Viņam jau bija jābūt mājās. Viņš zina, ka viņai ir bail no tumsas.
Atverot durvis, viņa sajuta siltumu. Visā mājā dega sveces, bet viņš stāvēja viņai pretīm ar ziedu pušķi rokās. Viņam patika tā darīt – pēkšņi un bez iemesla viņu pārsteigt.
Viņa pasmaidīja, piegāja pie viņa un apskāva. Viņai patika viņu apskaut. Viņai patika viņa gaišais, tievais ķermenis un vieglais apmatojuma celiņš uz viņa vēdera. Viņa atpogāja viņa kreklu, lai sajustu viņa ķermeņa siltumu. Maģiski… Šajā vakarā bija kaut kas noslēpumains un maigs… Viņa negribēja to pārtraukt, bet viņš paņēma viņu rokās un aiznesa uz gultu. Viņa neko neteica un nepretojās. Viņa mīlēja viņu un negribēja viņu aizvainot. Tieši to viņa arī nesaprata, kāpēc, mīlot viņu līdz neprātam, viņa nespēja…
„Mana mazulīte…” – viņš vienmēr tā viņu sauca, parādot, ka viņam viņa ir maigs un trausls dārgums, kuru ir jāsargā. Viņa ieskatījās viņa zilajās acīs, pārbrauca ar roku pār viņa vaigu. Kas bija viņa skatienā?
Viņš nolika viņu uz gultas, novilka kleitu un sāka glāstīt viņas maigo ķermeni. Viņa saspringa, bet uzreiz arī atslāba, baidoties, ka varētu viņu aizbiedēt. Viņš neko nemanīja un sāka ar skūpstiem apbārstīt viņas ķermeni.
Viņš skūpstīja viņas kāju pirkstus. Pirkstiņu pēc pirkstiņa, tik maigi un rūpīgi. Viņa neko neizjuta, bet elsoja viņa varā un, neraugoties uz savu vienaldzīgumu, vēlējās, lai viņš to dara vēl un vēl.
Viņš pārbrauca ar mēli pār viņas gludajām kājām un tas viņu pamatīgi uzbudināja. Viņa gan tajā brīdī domāja par to, kā spēcīgs vīrietis paņem viņu no aizmugures, parauj aiz matiem, glāsta viņas krūtis un zīž uzbriedušos galiņus. Bet viņai patika viņa maigums. Tikai viņa nejutās uzbudināta. Drīzāk viņa bija apdullusi. Nav tās uguns, tās elpas aizraušanās. Ir tikai pirmais mežonīga seksa posms, kuram pāri nevar tikt.
Viņš virzījās arvien augstāk, pavilka malā biksīšu gumiju, iebāza viņas vagīnā trīs pirkstus, domājot, ka viņai tas patīk, un grūda tos arvien dziļāk un dziļāk. Viņai tas nemaz nepatika, bet tāpēc, ka viņa savu domu dēļ bija uzbudinājusies, viņa bija gatava rāpot pa sienām.
Tālāk viņš lika lietā savas lūpas un mēli, domājot, ka sniedz viņai lielu baudu. Bet viņa neko nejuta, tikai baudu savās fantāzijās. Bet viņa nepretojās ne fantāzijām, ne viņam. Viņa drīzāk mēģināja saprast to, vai ir kaislīga sieviete, vai arī vienkārši sieviete, kas tēlo kaisli…
Autors: Dieviete.lv
