Par to ir runājuši mūsu vecāki, par to runā draugi un, galu galā, arī psihologi, pat, ja tu nevēlies tam ticēt. Mīli sevi! Tas izklausās patīkami un jauki, bet, godīgi runājot, ir tik grūti mīlēt sevi, it īpaši, kad tu meklē mīlestību kādā citā.
Ap mums ir daudz rakstu un kursu par to, kā atjaunoties pēc attiecību izbeigšanas vai tuvinieka zaudēšanas, kā virzīties uz priekšu, un kas ir vajadzīgs, lai noturētos “virs ūdens”. Cilvēki runā, ka mīlestība pret sevi padarīs tevi pašpietiekamu un par vienu veselu, un tu pat tam piekrīti. Taču tas tāpat nav viegli.
Ir jāsaprot, ka tas nenotiks vienā brīdī: tu nepamodīsies no rīta ar jau ieprogrammētu mīlestību pret sevi. Līdz tam ir jāiet – ilgi, pārliecinoši un ietiepīgi. Un šajā ceļā nedrīkst klausīties savos iekšējos velniņos un nedrīkst sākt šaubīties. Tas ceļš ir kā cīņa, un tas ir tā vērts.
Mīlestība pret sevi nav burvju dzira, kura uzreiz izkliedē visas problēmas.
Tā sākas no apzināšanās. Kad tu apzinies, ka tev kaut kas ir jāmaina, toksiskas domas – jāignorē, no nelabvēlīgām situācijām jāizvairās, tad tu vari atklāt skaidro ceļu pretīm progresam.
Tad nāk pieņemšana. Kad tu beidzot saproti, ka ir lietas, kuras tu nespēj kontrolēt, ka tev vienmēr ir izvēle, ka no citiem neko nevar pieprasīt, tad tu spēj pieņemt dzīves noteikumus. Jā, dzīvē gadās arī nepatīkamas situācijas, taču tās ir vai nu jāpieņem un jāvirzās tālāk, vai nu jāgrimst skumjās un pārdzīvojumos.
Pēc tam nāk piedošanas posms. Un tas ir svarīgākais posms mīlestībā pret sevi. Piedot kādam, kurš pret tevi rīkojās muļķīgi un nepatīkami, ir viens. Bet piedot sev par kādu izvēli – labu vai sliktu – ir kaut kas cits. Un tā arī ir pastāvīga cīņa ar iekšējiem dēmoniem vai ilgas debates ar pašas sirdi un dvēseli.
Parasti mums patīk vainot sevi. Mēs esam paškritiski un uzskatām, ka neesam pietiekami labi. Mēs neesam mierā ar pašu lēmumiem, jo baidāmies, ka tiksim nosodīti vai nepareizi uztverti.
Mums šķiet, ka mīlestība pret sevi ir egoistiska. Taču tā nav! Tomēr mēs tāpat izvēlamies dzīvot tā, kā ir “pieņemts sabiedrībā”, kas ne vienmēr sakrīt ar to, kā vēlētos dzīvot tu. Tieši tāpēc mīlēt sevi ir tik grūti. Un tas tā satrauc. Taču līdz ko tu sevi pieņemsi gan domās, gan fiziski, tu spēsi labāk saprast, kā sevi mīlēt. Galu galā, tev būs vieglāk piedot sev par kaut ko, ko esi izdarījusi, un piedot saviem “trūkumiem”. Tu pilnībā pieņemsi sevi – tādu, kāda tu esi.
Autors: Dieviete.lv
