Vecāki vēlas izaudzināt pieklājīgus bērnus. Tas ir skaisti! Taču šāda uzvedība ietver svešu vai mazpazīstamu cilvēku apskaušanu un bučošanu. Vai tas ir pareizi. Atbilde ir: „Nē!”
Vecākiem būtu jāatpazīst un jāciena bērna robežas, jo viņi ir neatkarīgas būtnes, it sevišķi, kad ir mazi. Bērniem ir dažādi līmeņi, kuros viņi jūtas ērti. Un vecākiem tas ir jāņem vērā. Mamma un tētis var parādīt, ka ciena atvašu neatkarību, nepiespiežot viņu apskaut jebkuru cilvēku, arī bērnu, ja viņš vai viņa to nevēlas.
Vai atceraties, kad paši bijāt mazi bērni? Kad mamma lika bučot to savādo onkuli vai mammas ilgi neredzēto paziņu? Tas taču nebija patīkami!
Kad mēs pavēlam (vai palūdzam) bērniem sakārtot istabu vai salasīt izmētātās rotaļlietas, viņi saprot, ka tad, ja tas netiks izdarīts, var sekot negatīvas sekas. Un bērni paklausa, pat ja, iespējams, to nevēlas. Tā notiek arī tad, ja atvasēm tiek lūgts samīļot otrās pakāpes māsīcas vecmāmiņas māsas meitu. Bērni klausa. Taču, vai tiešām aicinot šādi sasveicināties vai atvadīties, mēs rīkojamies bērnu interesēs!?
Lielākā daļa bērnu ātri vien pieķeras citiem cilvēkiem – draugiem, radiem, reizēm pat svešiniekiem. Taču viņi paši ir šīs pieķeršanās iniciatori. Viņi pieņem lēmumu konkrētiem cilvēkiem izrādīt pieķeršanos. Tie ir pieaugušie vai bērni, kuru klātbūtnē viņi jūtas ērti, brīvi, pasargāti. Ja mēs bērnam atņemam šo iespēju izvēlēties, liekot apskaut cilvēku, kuru viņi nevēlas savā tuvumā, mēs viņiem atņemam ķermeņa autonomiju un iemācām, ka obligāti jāklausa tam, ko cits pieaugušais saka. Taču svarīgi ir iemācīt bērnam, ka viņi ir noteicēji pār savu ķermeni. Viņi drīkst aizliegt citiem sev pieskarties, ja tas rada diskomfortu.
Protams, tas nebūt nenozīmē, ka bērniem ir jāignorē cilvēki, kas viņiem kaut kādu iemeslu dēļ nav patīkami. Tā vietā, lai apskautu vai nobučotu, iespējams, pietiek vien ar rokasspiedienu vai draudzīgo „Dod pieci!”
Iespējams, jums nāksies saskarties ar pāris neērtiem brīžiem, taču labāk tos piedzīvot bērna agrākā vecumā. Rezultātā jūs izaudzināsiet spēcīgu, neatkarīgu cilvēku, kas zinās savas robežas un būs spējīgs pateikt: „Nē!”.
Raksts sagatavots, izmantojot ārzemju avotus.
Autors: Dieviete.lv
Paldies par rakstu!
Atceros, ka bērnībā braucām ciemos pie vecmāmiņas, ar kuru nebija ciešas attiecības. Es viņu praktiski nepazinu. Bet todien mamma lika apsēsties viņai blakus un nobučot. Man bija tik neērti! Vēl šodien atceros to sajūtu.