Vairumam vecāku noteikti gribētos, lai tieši viņi būtu pirmie cilvēki, pie kā bērns vēršas ar savu sāpi vai jautājumu. Tomēr augot daudzi bērni savus pārdzīvojumus arvien biežāk noklusē vai atbildes meklē citur. Kāpēc tā? Tuvojoties 1.jūnijam – Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai – “Centrs Dardedze” aicina ikvienu vecāku padomāt: vai es esmu sava bērna “drošais cilvēks”?
Ģimenes bieži runā par bērnu sargāšanu no dažādiem riskiem – uz ielas, ūdens tuvumā, uzmanīšanos no elektrības un citiem, taču ne mazāk svarīga ir arī drošība attiecībās ar citiem cilvēkiem. Šo tēmu ģimenē apspriest ir sarežģītāk – situācijas mēdz būt ļoti dažādas, tāpēc nav tik viegli pateikt bērnam priekšā pareizo rīcību. Taču lielākā drošības mācība notiek tad, ja ļaujam bērnam piedzīvojot drošas attiecības savā ģimenē. Tad viņš arī ārpus ģimenes spēs veidot drošas attiecības – ar vienaudžiem, pieaugušiem, pazīstamiem un svešiem.
Šie jautājumi palīdzēs vecākiem izvērtēt, vai mēs bērnam liekam pamatus drošām attiecībām:
1. Vai mūsu ģimenē ir tabu tēmas?
Vai ģimenē pastāv tādas tēmas, par kurām runāt ir aizliegts? Vai vecākiem ir bailes, ka bērns uzzinās par daudz vai pajautās kādu jautājumu, kas viņam liks justies neērti? Vai bērns var tikt nosodīts par to, ka aizskāris kādu noteiktu tēmu? Drošās attiecībās bērns drīkst nākt un prasīt vecākiem jebkuru jautājumu un saņemt atbildi – atbilstošu viņa izpratnes līmenim.
2. Vai bērna viedoklis tiek sadzirdēts?
Jau sākot no divu gadu vecuma bērniem parādās savs viedoklis un savas vēlmes, kuras viņi uzstājīgi cenšas piepildīt. Vai ikdienā ieklausāmies tajā, ko bērns saka un ko vēlas? Vai, pieņemot lēmumus par ģimenes plāniem vai pirkumiem, bērnam arī ir iespēja izteikt savus priekšlikumus? Lai cik neparocīgi dažkārt šķiet “dot vārdu” bērnam, tas ir ļoti svarīgi bērna pašapziņas veidošanai. Ne vienmēr mums jāpilda tas, ko bērns prasa, bet mēs varam ieklausīties, saprast un, ja pieaugušo lēmums tomēr bērna vēlmei neatbilst, atrast laiku to izskaidrot.
3. Vai bērns drīkst pateikt pieaugušajiem “nē”?
Dzirdēt no bērna pārliecinošu “nē” varētu būt viena no kaitinošākajām situācijām vecāku ikdienā. Ir vecumposmi, kuros bērns saka “nē” teju visam, ko mēs piedāvājam. Taču vienlaikus šis “nē” ir arī ārkārtīgi būtisks drošības instruments visai bērna turpmākajai dzīvei: ja bērns nebūs iemācījies pateikt “nē” savā ģimenē un tikt sadzirdēts, tad ir daudz lielāks risks, ka viņš nespēs atteikt arī vienaudžiem vai pieaugušajiem, kuri aicina uz riskantām darbībām vai dara viņam pāri. Ja bērns iebilst, ir labi novērtēt šo viņa spēju un sarunās stiprināt sadarbības prasmes, lai rastu kompromisu. Tas prasa laiku, bet vēlāk atmaksājas.
4. Vai bērna emocijas tiek pieņemtas?
Svarīgi pieņemt emocijas tādas, kādas tās ir – gan bērna, gan savas. No agrākām paaudzēm esam iemācījušies, ka bēdāšanās (raudāšana), bailes vai dusmas ir “sliktas” emocijas, no kurām pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā vai vismaz jādabū tās prom no acīm. Taču emocijas ir visiem, tās ir dabiskas, normālas un ļoti vajadzīgas, lai cilvēks izreaģētu savus iekšējos pārdzīvojumus. Turklāt, kad vecāks mierīgi un iejūtīgi paliek blakus, kamēr lielās emocijas norimst, tas pamazām rada īpašu uzticēšanās un drošības sajūtu. Izrunāt var vēlāk.
5. Vai bērna ķermenis pieder viņam pašam?
Vai mēs ļaujam bērnam nomazgāties pašam, kad viņš to jau spēj? Vai mēs dusmojamies, ja bērns šobrīd negrib dod vectētiņam buču? Vai pavaicājam bērnam, vai viņš šobrīd grib apskāvienu? Vai jūtam, kad kutināšanas bērnam jau ir par daudz? Tā kā maza bērna ķermeni kopj vecāki, dažreiz palaižam garām brīdi, kad pamazām jāļauj bērnam veidot savas privātuma robežas, parādot, ka bērnam ķermenis pieder viņam. Ir bīstami bērnam radīt sajūtu, ka citi cilvēki drīkst darīt ar viņa ķermeni, ko grib.
6. Ko mēs darām, kad bērns neklausa?
Dažkārt bērni neklausa, un iemesli tam var būt ļoti dažādi – sākot no bērna vecumposma un beidzot ar nogurumu vai satraukumu. Bet kā mēs uz to reaģējam? Vai mēģinām saglabāt mieru vai ātri aizsvilstamies? Vai ķeramies pie sodīšanas vai tomēr paņemam pauzi, lai dziļāk izprastu bērna rīcības iemeslus? Vecāku izvēlētās metodes bērna audzināšanā vai nu veido uzticēšanos vai rada bērnā bailes.
Daļā sabiedrības joprojām pastāv mīti, ka bērns, kurā ieklausās, kāps vecākiem uz galvas, šefos vai pieaugušais jutīsies kā lupata, taču šoreiz runa nav par mums – minēto principu ievērošanas lielākais ieguvums ir tas, ka bērns ar vecākiem jutīsies droši, būs iejūtīgāks pret sevi un citiem un nekļūs par upuri vai pāridarītāju dārziņā, skolā vai vēlāk dzīvē. Bērnam ir svarīgi just, ka ar viņu rēķinās un viņš tiek pieņemts tāds, kāds ir – lai arī ne vienmēr viss notiks tā, kā bērns gribēs. Radītā uzticēšanās būs galvenais līdzeklis, kas palīdzēs vecākam kļūt par sava bērna drošo cilvēku, kuram bērns grib uzticēt savus pārdzīvojumus. Nekad nav par vēlu sākt.
Vecākus, kuri vēlas uzzināt vairāk par drošības izjūtu veicinošām attiecībām un sarunām par to ar bērniem, aicinām piedalīties “Centrs Dardedze” rīkotā vebinārā “Kļūsti par sava bērna drošo cilvēku” 1.jūnijā plkst. 18.00.
Autors: Centrs Dardedze
