Jau no seniem laikiem valda uzskats, ka visu dzīvi mazā meitene un vēlāk jau pieaugusī sieviete meklē savu īsto un vienīgo sapņu princi. Viņa apgūst neskaitāmas prasmes, jo viņa taču kādam arī būs izredzētā. Kad un kā tas notiks? Vienā dienā viņš atnāks un tu zināsi, ka tas ir tavs īstais. Tieši tik vienkārši.
Diemžēl, tas viss ir krietni vien sarežģītāk un aizvien biežāk mēs prātojam vai maz pastāv tāda viena vienīgā cilvēka esamība mūsu dzīvē. Varbūt mums ir neskaitāms skaits šo īsto cilvēku? Varbūt pat iespējams vienlaikus mīlēt vairākus īstos vīriešus? Kā tad tur īsti ir un vai maz pastāv tikai viena vienīgā, īstā patiesība?
Iedomāsimies situāciju, kad sieviete septiņus gadus nodzīvo ar vienu vīrieti, domājot, ka viņš ir šis īstais un vienīgais. Pamatojoties uz šo domu, kas gadsimtiem ilgi kalta viņas galvā, sieviete piedod pārpratumus, iziet uz kompromisiem, piever acis uz nesaderībām un pārāk izpušķo saderības. Galu galā, septiņus gadus vēlāk viņa attopas guļamistabā, baudot īstā vīrieša sarūpētās brokastis un prāto, kas īsti viņai trūkst…iespējams, pie vainas kailais zeltnesis? Iespējams, pietrūkst abu kopīgā DNS skraidīšana pa māju? Iespējams, iespējams…un tad viņa saprot. Pie vainas ir tas, ka nav līdz galam. Bet viņa grib, lai ir. Visās jomās un uz maksimālo, jo viņa zina, ka to ir pelnījusi.
Kādā pavisam parastā dienā viņa klusi sakrāmē savas mantas, atstāj pieraudātu atvadu vēstuli un vēl pēdējo skatienu uzmetot, abu kopīgi radītajai ligzdiņai, klusi šņukstot aiziet. Durvis aizveras. Attiecības pārraujas.
Viņa atsāk tikties ar vīriešiem, atrod sev jaunus hobijus un lutina sevi kā iespējams, jo viņai taču sāp. Vismaz tā pieņemts, ka būtu jāsāp. Apkārtējie metas mierināt un rāda sadrūmušas sejas, bet viņai nav pareizo emociju. Viņa izskatās pārāk mierīga, priecīga. Nezin kāpēc, citi to uztver kā neadekvātu reakciju, kaut gan neadekvāti būtu turpināt kopību ar kādu, kas beidzis būt īstais.
Nu viņa satikusi citu vīrieti un jūt tauriņus vēderā, haosu galvā un mežonīgu bangošanu sirdī. Kas tad nu? Viņa taču mīl savu īsto vīrieti ar ko dalījusies it visā un nu jūt, ka iemīl arī šo jaunatklāto vīrieti. Droši vien ne-īsto vīrieti. Vai tā var būt, ka mīlestība rodas pret diviem vienlaikus? Varbūt viņa sajukusi savās jūtās? Lai vai kā, skaidrs ir tas, ka vienaldzība šeit nepastāv. Ne pret vienu no viņiem. Iespējams, viņa izjūt seksuālu pievilcību pret vienu un draudzīgas jūtas pret otru. Iespējams, viņa nekad līdz galam nav mīlējusi nevienu. Iespējams, viņa mīl abus, bet dažādos līmeņos. Un šai brīdī rodas īssavienojums galvā un neaprakstāma vainas izjūta sirdī, jo tā taču nav pieņemts. Īstais vīrietis ir tikai viens. Bet viņa taču ar visu miesu un garu jūt, ka tā nav.
Varbūt pienācis laiks nolikt pasaku grāmatas malā un dzīvot īstu dzīvi. Būt īstām sievietēm ar saviem trūkumiem, bet tomēr fascinējošām, katrai savā veidā. Un tiekties pēc vīriešiem, kas rada īsto sajūtu sirdī, kamēr vien abiem ir otram, ko dot. Un, kad jums abiem kopā vairs nav TĀ sajūta, kad strīdu, atšķirību, sāpīgu atmiņu un izsmeltu garu ir par daudz, ļaut otram iet un ielaist vietā jaunu īsto cilvēku ar ko dalīties visā skaistajā no jauna. Iespējams, tikai iespējams, ka ar šo vienu no īstajiem cilvēkiem, tā laimīgi nodzīvosiet visu dzīvi un tas ir skaisti. Tikai paturiet prātā, ka…
Viņa nebija nelaimīga, bet nebija arī pārlaimīga. Viņa mīlēja, mīl un noteikti mīlēs dažādus vīriešus. Un viņi visi būs viņas īstie. Katrs savā laikā, bet tomēr īstie. Un, kur ir mīlestība, tur nav robežu, skaitļu vai limitu. Tur ir vienkārši mīlestība.
Dieviete.lv redakcija, Kristīne
