Sliktas attiecībās mēdz gadīties, un mēs tam samērā viegli tiekam pāri. Taču es nekad nebiju domājusi, ka reiz nonākšu tur, kur biju. Tā nebija laba manas dzīves daļa, un tagad es sapratu kāpēc tas tā notika…
Varbūt izklausīsies dīvaini, bet jau attiecību sākumā es zināju, ka viņš nebūs labs mīļotais cilvēks. Taču es tāpat iemīlējos. Tām bija jābūt vienkāršām attiecībām bez saistībām, taču viņš vēlējās vairāk. Es kādu brīdi pretojos, taču drīzumā es padevos un iekritu viņa tīklos. Es pat jutos lepna par to, ka viņš tik ļoti gribēja būt ar mani. Tieši tāpēc, tad, kad man vajadzēja aiziet, es nespēju…
Viņa aizskarošā un skaļā uzvedība ne par ko labu neliecināja, bet es to visu ignorēju, paļaujoties uz savu loģisko domāšanu un līdzjūtību. Pie visām problēmām mūsu attiecībās es vainoju viņa emocionālu nestabilitāti un depresiju. Taču es arī zināju, ka, neraugoties uz to visu, es viņam biju svarīga. Es pat necentos sev atgādināt to, ka nav nozīmes tam, vai esi tu viņam svarīga vai, nē. Ja viņš pret tevi izturas kā pret pēdējo mēslu, tā nav īsta mīlestība.
Es kaunējos teikt saviem draugiem, cik patiesībā šausmīgas bija manas attiecības. Tāpēc es uzvedos tā, it kā man būtu vienalga un problēmu nebūtu. Ja saviesīgā pasākumā viņš pārdzēra jēgu, es tam atradu ticamu pamatojumu. Kad viņš kļuva greizsirdīgs bez jebkāda iemesla, es tam atradu loģisku izskaidrojumu. Es neapzināti sevi padarīju par cietumnieku.
Pat tad, kad viss bija slikti, es atradu iemeslu, lai turētos pie mūsu labajiem brīžiem un atmiņām.
Es domāju, ka emocionālā vardarbība nav nemaz tik šausmīga, jo tā ir vienkārši viņa nepārliecinātība par sevi, kas krīt man pāri.
Es zināju, ka tas viss nav domāts personiski. Mums bija lieliski mirkļi. Dažkārt pat veselas dienas! Es centos sev iestāstīt, ka tas ir normāli.
Es satraucos par viņu un mēģināju pielāgoties viņa garastāvokļa svārstībām. Es pārstāju domāt par sevi un to, kas ir vajadzīgs man. Manā prātā bija tikai viņš un mūsu attiecības. Es nekādi nerūpējos par sevi. Tas bija ļoti tumšs manas dzīves laiks. Es domāju, ka esmu iemīlējusies, bet par kādu cenu? Mana labsajūta un laime bija liels upuris vīrietim, kas mani nenovērtēja.
Viss manas dienas grafiks grozījās tikai ap viņu. Mēs tikāmies jebkurā brīdī, kas viņš to vēlējās, un es tam pielāgojos. Mūsu attiecībās bija tik daudz drāmas, ka es biju no tā visa nogurusi. Tikai es to neapzinājos. Viņš mani pameta ik pēc pāris nedēļām, un pēc kāda laika mēs atkal bijām kopā. Vienā no tādām reizēm man vajadzēja vienkārši ļaut viņam iet…
Es vispār esmu stipra sieviete. Bet ne ar viņu. Man bija bail darīt jebko, kas liktu viņam vilties manī vai kaut ko, kas izraisītu jaunu strīdu. Es nedrīkstēju pat runāt ar vīriešiem, citādi viņš kļuva ļoti greizsirdīgs. Es samierinājos ar viņa lielo dzeršanu un manis apvainošanu, jo es zināju, ka viņam ir depresija.
Tā vietā, lai cienītu sevi un aizietu, es ļāvu tam haosam sevi apņemt. Es paliku nomodā līdz vēlām naktīm, es dzēru pārāk daudz un ignorēju savus dzīves mērķus, lai tikai viņš būtu apmierināts. Ja es vēlējos nospraust kādas robežas, viņš apvainojās un atgrūda mani. Tad es, protams, sāku krist panikā un centos viņu atgūt. Dzērumā viņš man teica šausmīgus vārdus, un es to visu ignorēju, jo zināju, ka no rīta viņš to neatcerēsies.
Vieglāk bija pateikt, ka es esmu vainīga, nekā atzīt, ka visā notikušajā vainīgs ir viņš. Es nebiju pietiekami stipra, pacietīga un saprotoša.
Mana dzīve kļuva tik murgaina, ka es sāku ticēt tam, ka viņš ir vienīgais vīrietis, kas mani jelkad varētu mīlēt.
Ar visām manām nepilnībām…
Nebija nekādas nozīmes tam, ko vēlējos es, ko vajadzēja man. Mana dzīve sastāvēja no būšanas kopā ar viņu un cerības, ka diena beigsies bez drāmas. Visbiežāk gan tā nebija… Viņš varēja mani pamest vienu bārā un kauties uz ielas, līdz es viņu pārliecināju par to, ka ir laiks doties mājās… Šīs attiecības bija īsta elle, un manas dzīves lielākā kļūda. Man paveicās, ka es to sapratu un esmu guvusi mācību. Vairs es tādu kļūdu dzīvē nepieļaušu!
Tekstu sagatavoja: Diāna Dieviete/ Avots: Bolde.com
