Ikvienam dzīvē ir jāsastopas ar saviem izaicinājumiem, ar kādiem pārdzīvojumiem un pārbaudījumiem. Diezvai ir iespējams dzīvi izdzīvot, nesaskaroties ar grūtībām vai nelaimēm. Nereti šādas situācijas rada izmisumu, mēs izjūtam sāpes un bailes, kurām, šķiet nav ne gala, ne sākuma… Katram, protams, ir savs iekšējo resursu arsenāls un pacietības mērs.
Psiholoģijā tam ir savs apzīmējums – to dēvē par traumu, lai arī patiesībā tā ir cilvēcīga reakcija uz biedējošu, nepatīkamu, smagu dzīves notikumu.
Lai kā mēs to dēvētu, gandrīz ikviena traumatiska situācija atstāj pēdas – mēs jūtamies dusmīgi, apjukuši, bezspēcīgi, nedroši. Tas ne vien traucē virzīties uz priekšu, bet var mainīt arī dzīves kvalitāti.
Traumatisko pieredzi definē nevis pēc objektīviem notikuma faktiem, bet gan pēc cilvēka subjektīvām emocionālajām reakcijām uz šo notikumu.
Bērnībā piedzīvota trauma mēdz izpausties smagāk un ar ilgstošākām sekām. Bērni, kuri piedzīvojuši traumu, pasauli redz kā kaut ko biedējošu, kā kaut ko draudīgu.
Ja šī bērnības traumatiskā pieredze netiek pārstrādāta, bailes un bezspēcības sajūta kļūst par dominējošu un klātesošu visa mūža garumā. Iepspējams, tā pat paaugstina risku nokļūt nākamajā traumatiskajā situācijā.
Biežākie traumas simptomi, kurus var novērot, ir bailes, dusmas, neadekvātas emocionālas reakcijas, noliegums, šoks, kauns, vainas izjūta, bezcerība, garastāvokļa svārstības, apjukums, agresija, murgi, sāpes, nespēja veidot kontaktu ar apkārtējiem, tiki, enurēze, kā arī citi simptomi.
Atveseļošanās process pēc piedzīvotas traumas vienmēr prasa laiku. Tas saistīts ar sāpīgas pieredzes apzināšanu, drošības sajūtas un uzticēšanās atgūšanu. Bērniem traumatiskās pieredzes pārstrādē jo īpaši svarīgs ir vecāku atbalsts un līdzdalība. Tieši mamma un tētis ir tie, kuri ar savu bezgalīgo pacietību un beznosacījuma sapratni spēj atjaunot bērna ticību sev un arī apkārtējai pasaulei. Tieši vecāki ir tie, kuri ar savu gādību, gudrību un pieredzi var palīdzēt bērnam saredzēt drošu nākotni.
Daudzi bērni piedzīvo traumatiskus notikumus, piemēram, vardarbību, tuvinieka nāvi, vecāku šķiršanos ģmenē, konfliktus, nelaimes gadījumus un daudzus citus traumatiskus notikumus. Daži bērni spēj būt ļoti izturīgi un pašpietiekami traumatisās pieredzes pārstrādē, bet lielākā daļa piedzīvo spēcīgus pēctraumas simptomus. Tie var būt ļoti nopietni un ilglaicīgi. Ikviena traumatiskā pieredze paaugstina risku fiziskām un psiholoģiskām problēmām, kā arī devianai uzvedībai.
Atbalsta grupu programma “IZPROTI SAVA BĒRNA BAILES” ir uz traumu fokusēta pieeja bērniem un jauniešiem ar pēctraumas stresa traucējumiem.
Jebkura bērna terapeitiskajā procesā ļoti nozīmīga ir droša, atbalstoša mājas vide, tādēļ darbs ar bērna vai jaunieša vecākiem vai aprūpētājiem ir īpaši nozīmīgs. Šīs grupas pieeja paredz gan grupu darbu ar bērniem, kuri piedzīvojuši traumatiskus notikumus, gan paralēli grupu darbu ar viņu vecākiem, realizējot ikviena bērna un viņa ģimenes individuālās vajadzības.
Bērni ar spēcīgiem pēctraumas simptomiem iekšēji piedzīvo stresu, trauksmi, bailes nemitīgi, tāpēc viens no svarīgiem grupas mērķiem ir palīdzēt bērniem veidot prasmes atpazīt, izprast un vadīt savas dusmas un emocijas, lai traumatiskais notikums kļūtu par notikumu pagātnē.
Otrs būtisks elements programmas ietvaros ir psihosociālais konteksts traumatizētu bērnu dzīvē. Traumatiskā pieredze bieži vien nelabvēlīgi ietekmē bērna savstrpējās attiecības ar vecākiem, ģimenes locekļiem un vienaudžiem. Tādēļ attiecību konteksts, uzticības atjaunošana, iedrošināšana un attiecību stiprināšana ir ļoti būtiska terapeitiskajā procesā.
Šī programma ir piemērota bērniem ar jebkāda veida traumatisko pieredzi, tā ir efektīva bērniem un jauniešēim ar atšķirīgām pieredzēm. Tā palīdz novērst uzmācīgas atmiņas un intensīvas emocijas, uzvedības problēmas. Tā uzlabo sociālās kompetences, palīdz atjaunot savstarpējo uzticēšanos. Šī programma uzlabo arī vecāku prasmes un savstarpējās attiecības ar bērniem.
Autors: Centrs Dardezde
