“Atkal tu sēdi telefonā? Ja tūlīt to nenoliksi, atņemšu!” – šādus draudus izteicis gandrīz katrs bezspēcībā rokas nolaidis vecāks. Ko darīt, ja skolēns stundām ilgi iegrimis viedierīcē, un kā ieviest veselīgas viedierīču lietošanas prasmes ikdienā, stāsta klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Gita Birzniece.
Reaģējot uz to, ka attālinātās mācīšanās laikā, kā arī vasarā pieaudzis skolēnu viedierīcēs pavadītais laiks, vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” savas izglītojošās programmas “Informācija seko bērnam” ietvaros izdevusi tematisku žurnālu “Bērns un tehnoloģijas”. Žurnālā klīniskā psiholoģe Gita Birzniece stāsta, kā uzlabot vai mainīt viedierīču lietošanas paradumus ne vien bērniem, bet visai ģimenei kopā, turklāt – neizmantojot sodīšanas sistēmu. “Turklāt jāņem vērā – nosakot limitus viedierīces lietošanai, tie jāievēro visai ģimenei. Arī mammai un tētim!” teic psiholoģe Gita Birzniece.
Sods nerisina, bet samilzina konfliktu
Interesanti, ka tieši pie mums, Latvijā, vecāki kā soda metodi izmanto viedierīču atņemšanu bērnam vai draudus to izdarīt. Piemēram, vai ir pazīstama frāze – “vai nu tu tūlīt sakārtosi savu istabu, vai arī nedēļu neredzēsi telefonu!”? Vai solījums atslēgt internetu bērna telefonā, ja viņš neizsūks grīdu. Taču Gita Birzniece norāda, ka sods ir pēdējais līdzeklis, ko lietot audzināšanā, bet telefona atņemšana problēmu nerisina vispār, toties attiecības starp pusaudzi un vecākiem noved līdz vēl grūtāk risināmam konfliktam.
Audzināšanas stratēģijas
Ja vērtē, kādas stratēģijas un prasmes vecāki lieto audzināšanā, un iedomājas Maslova piramīdu, tad sods ir šīs piramīdas pati augšējā jeb vismazākā daļa. Audzināšanas pamatus veido citas stratēģijas – efektīvākas un pozitīvāk izmantojamas bērnu audzināšanā. Tikai tad, ja kādu iemeslu dēļ neviena no tām nestrādā, ir pamats domāt par soda lietošanu. Piemēram, pamatu pamats ir labu un stipru attiecību veidošana ar bērnu jau no mazotnes. Sasniedzot pusaudža vecumu, apmēram no 11 gadiem, tas izpaužas kā spēja kopīgi apspriest un meklēt risinājumus problēmām, abpusēja gatavība kopīgi strādāt pie ģimenes noteikumu izstrādes un ieviešanas.
Tāpat starp attiecību veidojošām prasmēm svarīgs ir pozitīvais pastiprinājums – uzslavas, iedrošinājumi, pozitīvi novērtējumi. Tīnim joprojām rūp, lai vecāki par viņu domā labi, tāpēc pozitīvais novērtējums mudina pilnveidoties un rīkoties vēl labāk. Spēja klausīties savā pusaudzī, runāt un sarunāties ar viņu, ne tikai uzdodot jautājums, ir ļoti svarīga labu attiecību veidošanas iemaņa. Cik daudz mēs klausāmies viens otrā, cik daudz dzirdam un saprotam savu bērnu, kādas ir mūsu kā pieaugušo empātijas spējas? Pajautā viņam “kāpēc tu tā rīkojies?” un sagaidi arī atbildi, jo tikai tā var veidot dialogu. Kad izmēģinātas iepriekšminētās pozitīvās audzināšanas stratēģijas, kā viena no stratēģijām ir lietojams arī sods. Ja tas tiek darīts, tad visiem iesaistītajiem jāsaprot, ka izvēles iespēja vairs netiek piedāvāta. Parasti sodīšanu saista ar privilēģiju noņemšanu, bet var mēģināt pretēju taktiku – nevis ņemt nost privilēģijas, bet pievienot pienākumus. Piemēram, pusaudzim ir uzdots novākt virtuvi, bet viņš to nav izdarījis. Tad pienākumiem pievieno vēl arī izmazgāt koridoru.
Ņem vērā!
Jo gados vecāks tīnis, jo labākām paškontroles spējām viņam būtu jāpiemīt. Piemēram, 17 gadu vecs jaunietis pat nebūtu jāierobežo, bet risinājumi jāatrod sarunājoties. Vecākiem jāpajautā, vai viņu pašu uztrauc tas, kas notiek. Šajā vecumā jaunietis jau ir spējīgs uzņemties atbildību par sevi un saskatīt likumsakarības rīcībai ar sekām, kā arī viņš arvien labāk spēj regulēt emocijas un savu uzvedību.
Arī vecāki drīkst kļūdīties
Vecāki ir tādi paši cilvēki kā visi – viņi drīkst kļūdīties! Ja piemērotais sods bijis par bargu un vecāki sapratuši, ka ir pāršauts pār strīpu, drīkst un pat vajag atvainoties un atzīt savu kļūdīšanos. Pieaugušie rāda, ka spēj atvainoties, uzņemties atbildību, un svarīgi arī parādīt, kā situāciju var nogludināt. Tīņi ļoti novērtē šādu vecāku rīcību, tas veicina arī cieņas izjūtu pret pieaugušajiem.
Kā novērtēt, vai telefons ietekmējis pusaudža dzīvi
Virtuālā dzīvē iegrimušam pusaudzim parasti problēmu nav. Problēmas ir pieaugušajiem, kas grib viņu no tik ērtās un ierastās vides izvilkt ārā. Tas, ko var darīt vecāki, – atspoguļot, kas tieši rada bažas, konkrēti nosaucot lietas, ko pārlieka tehnoloģiju lietošana ietekmējusi. Cieš mājas pienākumi, skolas darbi vai pazūd draugi, kurus var satikt reālajā dzīvē. Izrunājot situāciju, iespējams, atklāsies, ka nekas nav zaudēts – jaunietis turpina iet uz treniņiem, pilda skolas uzdevumus un iesaistās mājas darbos. Ja tomēr kaut kas ikdienas ritmā ir pazudis, tas gan jau iezīmē problēmu.
Idejas, kā ieviest ģimenes noteikumus, ja tādu nav
Jo ātrāk ģimenē tiek ieviesti viedierīču lietošanas noteikumi, jo vieglāk tos būs pieņemt. Tomēr nekad nav tā, ka ir pavisam par vēlu! Ja attiecības ģimenē ir labas, tad pusaudzim rūp tas, kā viņu uztver vecāki. Viņš ir gatavs sarunāties un ievērot kopīgi izveidotus noteikumus, ja viņam tos izskaidro un šos noteikumus ievēro arī pārējie ģimenes locekļi. Ir jāpaskaidro, ka agrāk šādi noteikumi nebija vajadzīgi, bet tagad ir mainījušiem apstākļi – pārāk daudz laika tiek pavadīts ekrānos.
Ir svarīgi panākt pusaudža piekrišanu, jo tikai tad viņš noteikumus ievēros!
1. Motivējoša ir bonusu sistēma – ja visa ģimene iztur nedēļu, tad brīvdienās ierīces drīkst lietot ilgāk.
2. Pusaudžiem daudzas lietas var skaidrot, pamatojoties uz faktiem, mediķu skaidrojumiem un pat zinātniekiem pētījumiem.
3. Der atgādināt – kamēr vecāki maksā par telefonu, tikmēr tā lietošanas tiesības faktiski pieder viņiem, un vecāki drīkst ieviest viedierīces lietošanas noteikumus. Tomēr tas nenozīmē, ka pieaugušie arī drīkst neievērot privātuma robežas un kontrolēt 13–15 gadus veca pusaudža viedierīces saturu vai lasīt viņa vēstules.
4. Ja bērns neievēro noteikumus vai netiek galā ar ikdienas pienākumiem, vecāki drīkst pārskatīt privilēģijas, par to iepriekš brīdinot bērnu.
