Dzīvē ir sarežģītas situācijas. Reizēm vienā momentā tava laimīgā dzīve sabrūk, piemēram, brīdī, kad uzzini, ka tavs vīrietis tevi ir krāpis. Kā pārdzīvot tik sarežģītu un emocionālu periodu?
Konsultējieties ar psihologu
Šis ir pirmais un ļoti svarīgais noteikums, jo, ja jūs tomēr atgriezīsieties pie sava vīrieša atpakaļ, jums būs kauns skatīties savai ģimenei acīs, kuri jautās: “Kā? Vai esi to piedevusi?” Jā, tu esi piedevusi, un kauna vietā tavā galvā vajadzētu skanēt frāzei “Tā notiek”.
Uzņemties atbildību par sevi
Tas, kas notiek jūsu ģimenē, ir atkarīgs no diviem cilvēkiem. Saņemieties un jautājiet savam partnerim – kāda šajā situācijā ir jūsu vaina, ka viņš nolēma krāpt. Apsēdieties un mierīgi apspriediet savā starpā šo situāciju. Tas palīdzēs jums pārvarēt šo grūto dzīves periodu kopā.
Apbrīno savu vīrieti
Pārī vienmēr ir noteiktas vajadzības un cerības, un, ja mēs runājam par vīriešiem, tad, pirmkārt, viņiem nav nepieciešama tikai intīmā dzīve, bet arī emocionālais atbalsts. Viņam jāzina, ka viņš tiks mīlēts un cienīts arī turpmāk.
Kaut kas traks.Un vins tiks milets un cienits ari turpmak.to vins velas.bet vai vina partnere to nevelas….ka ar pascienu no abam pusem..nu nevajag to zaudet..var jau palijt kopaa tikai no milesytbas un cienas nebus vairs ne smakas.ak meitenes zeltenes..atiecibas ta ir pasnaviba.
Negribas man vairs sito visu lasit..bet kad ieeju citos portalos..nelabi metas.parnem bezceriba un .nomaktiba.sapnos radas neliesu banda…tad labak palasisu kaut ko mierigaku..
Rakstot komentarus par atiecibam neka personiga…vienkarsi tas ir manas pardomas par dzivi..man skiet ka covidenaa tas nav tik aktualas.ir daudz svarigakas lietas..jautajums but vai nebut.mums visiem
Krāpšana nozīmē to, ka attiecības ir tūtā.
Īstenībā tas nozīmē vienu no diviem:
1) vai nu krāpējs ir pataloģisks staigulis (staigule), kas principā nespēj būt ilglaicīgi uzticīgs – nu, ar tādiem nav ko laiku tērēt;
2) krāpējs attiecībās nesaņem kaut ko ļoti būtisku. šajā gadījumā otrajai pusei ir vērts paskatīties spogulī – ja attiecības ir vērtīgas, neviens “tāpat vien” nekrāpj. Tas ir diezgan liels izmisuma solis – man ir sūdīgi, bet tu (otrā puse) neko nedari.
Ir vesela kaudze sieviešu, kas ar savu attieksmi (“es viņam parādīšu”, “sodīšu ar vēsumu”) pašas to izraisījušas un pēc tam cepjās. Dabūjušas ko pelnījušas, tādas nav ko žēlot.
Jau pirmajā ,,krāpšanas,,reizē ,,pasūtīt,, di….
Tāds patiešām ,,Kazanova,,nemainās.
Nabadziņš nodevējs un sievai jāsniedz psiholoģiska palīdzība.
Tik zemu krist sievai…
Piedodiet, atvainojiet, bet kas šī ir par huiņu? Kāpēc sievietei jāpieņem cietējas loma? Kāpēc vispār tam, kurš ir krāpts, būtu jāpieņem tas, jāmeklē vainu sevī un jāļauj vainīgajam priecāties par to, ka viņš ir nodevis uzticību un tiek par to vēl atalgots? Kādā greizo spoguļu karaļvalstī dzīvo raksta autore? Vai arī varbūt viņai pašai jādodas pie psihologa, lai ārstētos no Stokholmas sindroma?
Ja otrs cilvēks ir aizlaidis pa kreisi, tā ir bijusi viņa izvēle. Viņš ir izvēlējies nodot uzticību, nevis izrunāt un risināt problēmas. Viss ir tieši TIK vienkārši. Vienīgais izņēmums – ja viņš ir centies runāt un patstāvīgi ir apklusināts vai atgrūzts. Tad jā, savā daļa vainas ir partnerī, kas nav ļāvis kopīgi meklēt risinājumus. Bet tas tā ir reti. Parasti krāpšana ir gļēvulība un nodevība un par to nav otru jāapbalvo.
Es tikko gribēju pateikt tieši to pašu, bet Jūs jau paspējāt uzrakstīt un labāk.