Ieva nebija vinu redzejusi pusgadu. Un tad atkal tikas. Pec trakuligas ballites vins vinu pavadija uz pirmo vilcienu. Un paris minutes pirms vilciena pienaksanas, kad pirms tam vinu starpa 20 minutes bija valdijis pilnigs klusums, vins teica: "Piedod, ka tik stulbi, dumji sanaca tad!" Tas bija Ievai dunca duriens krutis, kuras jau ta mita salauztas sirds atliekas, kuras pusgada garuma vina centas iznidet no sava kermena, acis saka riesties asaru straume, un gan vinas dvesele un gan miesa grasijas kliegt. Par laimi tiesi tad naca vilciens un vina paspeja taja iemukt, pirms paskatities savai milai acis un teikt: "Pie velna, ar kadam tiesibam tu uzdriksties man atvainoties!" Ne jau atvainosanas bija ta, kas vinu sapinaja. Ta drizak bija parsteigums, soks, jo lidz sim vina vainoja visu laiku sevi – taja ka tika sapinata puisa draudzene, taja, ka puisa un vina draudzenes attiecibas bija krize, taja, ka Ieva iemilejas aiznemta puisi, taja, ka puisis piekrapa savu draudzeni un visbeidzot vienkarsi taja, ka vina vinu joprojam mil, par spiti vina draudzenei un Ievas sirdsaapzinas parmetumiem, kas ka maniakala slepkava, ar spilvena palidzibu smace upuri, smaceja vinu. Ne, tas duriens sirdi bija vards stulbi, dumji. Sis citats ir iesedies vinas atmina un ka sabojata plate visu laiku skan vinas galva, ar katru reizi ka tas tiek atspelets vina sajut atkal so durienu un kermeni parnem drebuli, rokas sak tricet arvien stiprak un stiprak. Skiet, ka sis teiciens ar katru reizi klust stipraks, varmacigaks. Cilveks, kuru vina mileja un sava veida mil joprojam, tacu vairs ne ta ka lidz sim ritam, vinu attiecibas nosauca vienkarsi par dumjam. Labako dzives laiku kads Ievai lidz sim ir bijis, skaistakos mirklus dzive nosauca par vienkarsi dumjiem. Skiet, ka vina apzinajas, ka vins vinu ta ari nekad nebija kaut cik milejis, tacu tas nebija vinam devis tiesibas ta izteikties taja rita. Toreiz, tas naktis un vakarus, kad vini bija kopa, Ieva pirmo reizi dzive jutas, kadam tiesam vajadziga un mileta. Nejau tikai fiziski mileta, bet gan ari garigi. Mileta visas sa varda nozimes sakot ar matesko, tevisko milestibu lidz pat kaisligai milako milestibai. Protams, ka kaut kad velak naca apzina, ka ta nav un ka vienkarsi vinu starpa valdija tikai laika un vietas, un izdevibas faktoru sakritiba. Tacu vina vinu mileja tik un ta. Bet tad naca sie skarbie vardi un vinas pasas apzinata iluzija bija lauzta. Vina vienkarsi gribeja paturet sev so iluziju, sapni, lai saglabatu ticibu, ka pasaule varbut ari kas skaists un ipass, un ka vinu ari kads kadreiz varbut pat patiesi miles. Atkal ievas galva atskan sis sausmigais troksnis un durien, un atkal vel viens duriens. "Pietiek" – vina iekseji kliedz, tacu neviens to nesaklausa. Viena, pec sis iluzijas laupisanas, vina vinam ir pateiciga. Ar sviem vardiem vins izrava gandriz visus lidz pedejam palikusos asarojosas sirds fragmentus no vinas krutim. Tacu tai pat laika palikusos apvienoja milestiba, kas balanse uz naida sliksna, un aizvainojuma sakausejuma. Ieva sez un klausas sava iesprudusaja plate.
