Šovakar mani ir pārņēmušas pārdomas, jo esmu viena mājās un ar mīļoto netikšos 3 dienas – līdz pat 1dienas naktij – viņš jau ir aizbraucis uz laukiem, bet es pievienošos vēlāk… Es mēģināju visādi -es noklusēju, kā man sāp dažādi viņa izteicieni, es nesaku, ka biežāk vēlos dzirdēt, ka esmu vienīgā, es nepārmetu, ka mēs nerunājam par mūsu nākotni.. un tieši tāpēc pēdējās dienās viss ir forši – mēs nestrīdamies, mēs esam mīļi viens pret otru.. mostamies kopā, dienas pavadām kopā mūsu kopējā atvaļinājumā.. Vakar viņš pat neaizgāja uz darba Līgo pasākumu, jo zināja, ka man tas nepatiks (viņš no darba pasākumiem līdz šim vienmēr ir pārradies pārdzēries). Tas viss ir tik forši! Un tāpēc, ka es nerunāju par lietām, kas man nodara pāri… Kamēr es neko nerunāju, tikmēr vis ir super-duper!!! Šodien pavadīju viņu prombraucot – bija tik žēl prom laist… Uznākot atpakaļ uz dzīvokli viss liekas tik tukšs, viņa jau pietrūkst.. Tā kā manu portatīvo datoru viņš paņēma līdzi uz laukiem, es sēžu pie viņa – staconārā – datora.. Un te nu ir tas īstais stāsts… skatos pēdējos vaļā vērtos dokumentus un tur.. starp mūsu kopīgi skatītajām filmām – viņa bijušās lielās mīlestības bildes… divas gan.. bet pietiekami pikantas – viena pie sienas, kur viņa krūšturītī un biksēs; un otra – noķerta, nākot ārā no dušas. Man tik ļoti gribas viņam piezvanīt un pajautāt, kāpēc viņš ir atkal skatījies Taņas bildes.. es varētu zvanīt un taisīt traci, parādīt, kas man nepatīk.. un vari nezvanīt. varu izlikties, ka neko neesmu redzējusi un ļaut viņam pa kluso gremdēties jau tik sen beigušajās lieliskajās attiecībās…varu sagaidīt, kad viņš man zvanīs, tiklīdz būs nonācis laukos un stāstīt, kā ilgojos, kā mīlu, kā uzticos… un jā – viss būs kārtībā!!! tikai, cik es pati jutīšos labi… jo, ja pateikšu – es atkal dzirdēšu to pašu – tu atkal no mušas uzpūt ziloni; tu atkal ne tā saproti; tur jau nekā tāda nav…utt… Man ir grūti. Gribu justies kā vienīgā. Vienīgā dzīvē, domās, sirdī, gultā, blakus. Vienīgā. Ir tikai divi varianti – zvanīt, pateikt, kā jūtos un atkal dzirdēt, ka es visu sačakarēju.. Vai cerēt, ka pa 3 dienām es pati noticēšu tam, ka nekā TĀDA jau tur nav, saņemties un lieliski nosvinēt svētkus… Tikai.. tā vairs nebūšu es :S
