Cik gan cilvēki ir naivi cerēdami iedot mīlestībai vārdu, arī es esmu mēģinājusi iedot tai vārdu,ielikt to šaurā rāmītī un piekarināt pie sienas, lai papriecātos. Esmu mēģinājusi mīlestību apkarināt ar birkām un piedēvēt tai savas īpašības,bet vai ieguvu vēlamo rezultātu?-Neesmu vairs pārliecināta! Cilvēki murgaini dzenas pakaļ spokam, kuram tic tikai tie, kas to redzējuši. Un tie kas nav redzējuši vai nu izdomā savu „sievieti baltā” vai noliedz tās pastāvēšanu pavisam. Mēs saucam to dažādos vārdos, aprakstām ar dažādām izjūtām, smejamies dažādus smieklus un jūtam to katrs pa savam. Mīlestība ir dažāda,tā ir tāda,kas pret mums var pagriezt gan savu dusmīgo, gan laipno vaigu un mums pašiem nav ļauts izvēlēties, kuru seju redzēsim šodien. Mīlestība ir dzīves sulu saldākais un tajā pašā laikā arī rūgtākais kokteilis. Kādam tas būs zemeņu sapnis vasaras naktī, kādam auksti ledus gabaliņi ar visstiprāko un kaislības pilnāko rumu. Kādam tie būs glāsmaini vīna pieskārieni aukslējām, kādam citam dedzinošs degvīns, kas apreibina, atņem spriešanas spējas un beidzas ar smagām paģirām. Bet nevajag aizmirst, ka arī zemeņu kokteilī var trāpīties iepuvusi oga. Mīlas dziesmas kā saldi sīrupains, pārcukurojies medus līp klāt un salipina kopā putekļus, kas pārklājuši tik pat saldās, romantisma laikmeta dzejas rindās.Nevajag aizmirst, ka arī pēc saules var nākt lietus, jo pārāk daudz saulesstaru var izdedzināt auglīgo zemi. Tās svelmainie stari var dedzināt līdz sāpēm tik ļoti, ka nedomājot metīsies skriet, lai patvertos tuvākajā ēnā. Pavēnī atguvis spēkus, mēs visticamāk atkal priecāsimies par saules zaķīšu rotaļu starp sulīgi zaļajām lapām. Un jo vairāk uzturēsimies saulē, jo vairāk mūsu āda pieradīs pie tās. Un beigās, svelmainie stari vairs neliksies dedzinoši, bet gan maigi sildoši kā rīta pirmā gaisma. Bet no rītiem, vēl ir auksti… Bet jo vairāk mēs cīnīsimies ar šī saules dzirnavām, jo vairāk savainosimies,jo vairāk mēs šķetināsim neizšķetināmo kamolu, jo vairāk sapīsimies pavedienos. Jo vairāk mēs centīsimies to savā dzīvē ietērpt vārdos, prasībās pēc uzmanības un greizsirdīgos skatos, jo vairāk mēs attālināsimies no tās patiesās būtības. Ai, bet nedodiet rāmjus, netērpiet nonēsātās vārdu drānās, neglāstiet ar netīrām rokām un mīlestība būs jums pateicīga. Nekaitiniet un neraustiet aiz astes, jo mīlestība nav kā pateicīgs suns un var iekost rokā, kura to baro.
