Šodiena tāda savāda.. visu laiku sanāk domāt par iepriekšējās nakts sapnis! Viņš nomira vasarā..jūlijā.negribu visam tam iet atkal cauri (rakstīt), bet tas bija vistīrākais murgs! nu jau ir pagājis nedaudz laiciņš, kopš tās drausmīgās dienas.. ar draugu aizejam pie viņa uz kapiņiem, ar draugiem tāpat pārrunājam.. šonakt es pirmo reizi viņu redzēju sapnī!!!Es pirms miega pat (par brīnumu) neko par to nedomāju..bet sapnī viņš atnāca! Laikam bija viņa bēres vai atbēres.. Raudāju laikam tikai es un viņa laba draudzene-un tur bija arī viņš(nezinu kāpēc tas viss notika pie manas mājas). Es kādam jautāju- kādēļ viņš ir te? Un man atbildēja- viņš dot pēdējo reizi no sevis atvadīties. Es pie viņa piegāju, samīļoju! viņš nobrīnījās cik daudz cilvēki sanākuši! vēl pateica šo to savā prikolista stiliņā! Es gribēju jautāt- vai viņš negrib atpakaļ!? Bet nepajautāju, jo bija bail..jo it kā redzēju- ka grib.. un tad! pēdējais teikums no viņa pēc kā pamaodos, kas man visu laiku skan galvā un liek man domāt.. -TU MIRSI TRĪS REIZES UZ ROKĀM. Tad es piecēlos bija agrs rīts. Patiesībā piecēlos ar tādu sirdi pilnu ar mieru! es domāju, cik labi, ka viņš izlēmis beidzot atnākt arī manā sapnī! un es pat nenebijos! Bet tas pēdējais teikums..tas man neliek mieru! kā to saprast?! 😐
