Es te tā sēžu un domāju… Cik daudz ir tādu sīkumu, kas manu dienu piepilda un liek man pasmaidīt, pasmīnēt, paķiķināt. Es te tā rakstu tik’ tāpēc, ka šodien to sīkumu ir pārpārēm, un man gribas ar jums padalīties prieciņā. Vispār man prieks par sevi. Par manu raksturu un temparamentu, tā teikt. Esmu sangvīniķis, un, man liekas, ka sangvīniķi ir paši foršākie. Lai gan… nu varbūt dažreiz gribētos to iznīcinošos skatienu un skaļo balsi, kas ir meksikāņu seriālu čirkainajām aktrisēm, bet, eh! I’m cool with myself tik un tā. Jā, par tām sangvīniķu būšanām- man prieks, ka es visu uztveru mierīgi. Nu ne tā galīgi ar nulles emocijām, bet diezgan saprātīgi un ar smaidu. Man vienmēr aizrāda, ka smaidu, kad nevajag. A bet, ja man patīk? A? Visu pirms jau man prieks par šodienas dabu un laika apstākļiem. Ik pa laikam no nezin kurienes nezin kā sāk pakšķināt lietus. Divas- trīs minūtes un cauri. Bet lietus! Āh, man patīk lietus! Kad man būs daudz naudas, man bēniņos būs guļamistaba. Lai varu iemigt nevis klausoties Coldplay, bet lietus un jumta prelūdijas. Tas tik’ būs vareni! Un, jā, tas nebūt nav viss, kas mani smaidina. Šodien, piemēram, mana kļava, mana vecā resnulīte, kas jau kuro tur gadu sargā manas mājas vārtiņus, ir sapratusi, ka viņai piestāv koši dzeltenoranži brūnais. Bet visvairāk mani šodien pārsteidza… dzērvenes pūdercukurā, kas krita no gaisa. Mazas, precīzi lodes formā, es teiktu, 0,8 centimetri diametrā un baltumbaltas. Viss pagalms pilns ar viņām. Ā, nē, vairs jau nu ne; būs peļķes gardām mutēm nabaga dzērvenes apēdušas. Es ceru, ka arī jūsu pagalmā šodien no gaisa krita dzērvenes pūdercukurā. Tāds skats! Tāds brīnumiņš! Tāds smaids par to visu! Es nezinu, kāpēc tādam skaistumam ir tik parasts vārds kā „krusa”. Eh, es visiem pasaules cilvēkiem novēlu tādu prieku otrdienās. Tādu parastu, mazu un patiesu. Tādu, kas rodas „nenokā”, no mazajām lietām, kas parasti mums paslīd garām neievērotas. Ak, jel, cilvēki, rakstiet esejas lillā burtiem, šķobieties no rītiem spoguļa priekšā, sasmīdiniet savus draugus, paceliet taču acis augstāk par asfaltu un pretimnācēju ceļgaliem, nēsājiet košas šalles, vāciet kļavu lapas, sagaidiet pūdercukurdzērvenes no debesīm un klausieties lietus mūzikā! P.S. Dziesma nostaļģijai un otrdienas rītiem Everlast- Tuesday morning.
