Ir tik grūti pašai ar sevi.Mana diena sākas uzreiz ar domu – neesmu perfekta…Ēdiens manu dzīvi savā ziņā ir padarījis par elli – nevaru bez tā un nevaru ar to … Manas rīšanas lēkmes mijās ar badošanos.Mana diena paiet domājot par ēdienu – ko ēst, cik daudz, nē,to nedrīkst,tu jau tā resna…Kad skatos spogulī,redzu tikai taukus.Reti ievēroju arī ko skaistu savā ķermenī,bet tās ir īpašas dienas!Dienas,kad jūtos laimīga tāda, kāda esmu, cik žēl,ka tās ir tik reti..Loģiski domājot saprotu,ka neesmu resna,manam augumam pat ļoti atbilstošas formas,bet…es tās ienīstu.IENĪSTU!!! Man žēl sava puiša,kuram dienu no dienas nākas to visu klausīties – atkal un atkal…Un lai ko man apkārtējie neteiktu,es NEVARU CIEST SAVU ĶERMENI. Reizēm domāju,mēģinu saprast kad tas viss man ir sācies.Kad?Kad bij tā PIRMĀ reize,kad ēdiens sāka pārņemt visu manu prātu (veselo saprātu)? Netieku skaidrībā… Kad uznāk rīšanas lēkmes,varu ēst VISU un DAUDZ, līdz paliek slikti.Tad es sevi ienīstu! Reizēm atbrīvojos no ēdiena.Tad atkal jūtos labi, līdz nākamajai dienai. Jo rīts tomēr nekādus brīnumus nesola un sākas kārtējā cīņa – vai šodien atkal būs kā vienmēr? Vai šodien es ēdīšu vai tomēr nē? Kad man uznāk badošanās posms, sevi ļoooti stingri kontrolēju.Un esmu laimīga, kad svari rāda PAREIZO ciparu. Tad es lidoju! Līdz atkal…atkal sākas viss no gala. Vairs nezinu kā ir normāli dzīvot un ēdienu uztvert TIKAI kā ēdienu. Man tas ir kas vairāk, savādāk…Mana diena paiet domājot tikai par to – vai šodien es būšu normāla, vai patikšu sev un būšu laimīga, vai tomēr kādu citu dienu………
