Labrīt, Dienasgrāmata! Mani pamazām sāk pārņemt skumjas… Vai tas ir pārāk darbīgās nedēļas iespaidā, jo pa nedēļu padarīto darbu apjoms jau sen ir sasniedzis nedēļas beigas, bet kalendārās dienas nespēj tam tikt līdzi? Varbūt vienkārši lietus atnes skumjas? Nezinu… :-/ Vakar, kad sēdēju savā mašīnā stāvvietā, raudzījos uz lietus lāsēm uz priekšējā stikla… Esi kādreiz pavērojusi? Kā viņas nokrīt viena pēc otras – ātri, ātri, vēl ātrāk… un tad sāk pamazām savienoties, veidojot tērcītes, upītes, ieskaujot arvien vairāk un vairāk lāsīšu, līdz beigās tikai atsevišķās vietās uz stikla ir mazas saliņas, kur lietus vēl nav ticis.. un tad viss plūst uz leju, veidojot interesantus zīmējumus un liekas, ka lietus lej gaužas asariņas… un tad – klik – viens pavērsiens un logu tīrītājs notīra visu šo lietus gleznu un pilīšu spēle var sākties no jauna… 🙂 Vērojot lietu es aizdomājos par asarām.. logs raudāja.. bet es pati? Sen neesmu raudājusi.. nav bijis iemesla! It kā jau var teikt – tas taču labi, jo, ja nav jāraud, tad jau viss ir kārtībā un norit labi šajā dzīvē.. Bet no otras puses – kā tad ar to, ka asaras attīra dvēseli? Dažreiz raudot šķiet, ka atbrīvojies no visa sliktā un tad paliek tik labi, tik viegli.. Vai tas nozīmē, ka neraudot, mūsos krājas sliktās lietas? Bet citreiz ir tā, ka raudot nepaliek vieglāk, bet gan tikai smagāk un smagāk…Un kad mēs raudam – tad nav tā kā ar logu – klik, un visas asaras noslaucītas ar vienu vēzienu.. Kas tad palīdz apstāties – noraust redzamās asaras un novērst neredzamās.. (t) 26.11.2009.
