Vakar pēc ilgiem laikiem nolēmu pastaigāt pa centra veikaliem, papētīt, ko tad jaunu tie piedāvā, bet šī mana vēlme ātri vien apsīka, jo kārtējo reizi saskāros ar Latvijā dzīvojošo cilvēku nepieklājību. Godīgi sakot, biju jau aizmirsusi, kā tas ir, kad kāds, traukdamies garām, gandrīz nogāž no kājām un vēl nolamājas, ka es, redz, stāvu viņam ceļā, nerunājot jau nemaz par visiem tiem cilvēkiem ar īgnajām sejas izteiksmēm, kas stumdās un grūstās, nemaz neuzskatot par vajadzīgu pateikt vismaz to vienu vārdiņu "atvainojiet". Arī kasierēm un pārdevējām, šķiet, ir pilnīgi vienalga, ja kāds viņām uzsmaida un pasaka tik pašsaprotamus vārdus kā "paldies" vai "visu labu" – atbildi sagaidīt ir praktiski neiespējami. Lai arī cik ļoti negribētos to atzīt, tomēr jāsaka, ka, cik nu man ir bijusi tāda iespēja padzīvot kaut kur citur, šādu attieksmi es vēl tiešām neesmu redzējusi NEKUR. Jā, es saprotu – Latvijā šobrīd neiet viegli un tas nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz cilvēku domāšanu un rīcību, turklāt tagad ir svētku laiks, kad visi kaut kur skrien un steidzas, bet vai tad tiešām tas ir attaisnojums tādai neiecietībai pret citiem? Vai tad tiešām pat gada nogalē ir tik grūti veltīt kādam smaidu, pat ja tas nenāk no sirds..?
