Labrīt, skaistās 🙂 Turpinot iet vakardienas pēdās, man joprojām ir ļoti labs garastāvoklis – joprojām jūtos laimīga, joprojām jūtos sievišķīga. Tas laikam ir uz labu, he. Savas īpašās sestdienas brokastis jau apēdu (kā teicu savam sarunu biedram, tā ir gaužām svēta lieta!) un, kamēr dzēru savu tēju, aizdomājos par lietām, kas mūs padara laimīgas. Atcerējos sarunu ar kādu sev ļoti tuvu draudzeni; viņai bija periods, kad meitene par visa pamatu lika sev puisi – drauga viņai nebija, taču viņa ļoti izmisīgi to gribēja, un katrs satiktais puisis ātri vien aizbēga, jo nabaga meitene viņam pieķērās gaismas ātrumā – tikai tā viņa bija laimīga. Es viņai teicu, ka laime jau nav puisī, bet gan viņā pašā un visādos sīkumos, bet viņa mani nesaprata – es atkal, pavisam godīgi, nesaprotu cilvēkus, kuri mani nesaprot. Apsolīju sev nenogulēt visu dienu gultā un piecēlos jau desmitos; sāku savu dienu ar savu mīļāko dušas želeju (un nesmejies, tas ir kaut kas īpašs! 😀 ) – http://www.treaclemoon.net/ – those lemonade days. tā lielā, dzeltenā pudele un teksts uz tās man liek pasmaidīt katru rītu – bet tas ir tikai viens no sīkumiem. Tad es sevi palutinu ar mierīgi sagatavotām brokastīm, foršu mūziku un tas labais noskaņojums atnāk pats no sevis – kapēc sēdēt un čīkstēt, ja var nečīkstēt? Kā jau vienmēr, man patīk visu analizēt, tapēc es aizdomājos par to, kapēc šie mazie, nenozīmīgie sīkumi man tā patīk. Vai tas būtu tapēc, ka es parūpējos par sevi? Iepriecinu sevi? Jo, ja tā padomā, kurš gan cits par mani rūpēsies, ja ne es pati? Ir jau arī otra teorija – nozīme ir tikai tam, kam tu to piešķir. Un, jā, es tam pilnībā piekrītu – tas viss ir tikai manā galvā. Un nepārprotiet, es neesmu ‘The Secret’ mīļotāja (visu cieņu tām, kas ir, es nevienu mirkli nepārmetu) – nekad neesmu lasījusi / redzējusi filmu, un uzskatu, ka tas tāds murgs vien ir. Es piekrītu tai teorijai daļēji, bet man tam nevajag grāmatu. 😀 Bet tā esmu es un es nelasīšu viņu tīri principa pēc – jo visi citi viņu lasa, jā. Bet tas jau ir cits temats, atgriežoties pie domu spēka – Ja es piešķirtu nozīmi, teiksim, savai zeķu krāsai (nenāk nekas cits prātā, haha), tad arī tā spētu man uzlabot garastāvokli, vai ne? Es redzu, ko daru, bet sev to atļauju anyway. Un tad arī mana dzīve sastāv no šiem mazajiem, neķītrajiem prieciņiem.. Un, beigu beigās, man vienkārši gribējās kaut ko uzrakstīt, jo man ir atgriezusies iedvesma, līdz ar ko arī sāk tapt vairāk bloga ierakstu un es atgriežos pie saviem stāstiem (jā, es mīlu rakstīt), un es drukāju, kā negudra. Novēlu jums visām skaistu Sestdienu, pilnu ar šiem mazajiem, neķītrajiem un ļoti sievišķīgajiem prieciņiem, un, ja ir vēlme, pastāstiet man, kāda ir jūsu Laimes formula! 🙂 x p.s. paskat, kāds šodien interesants datums! pamanīju tikai tad, kad ierakstīju virsrakstu. un manam mazajam brālim šodien paliek divi gadi.. ārprāts, viņš tā aug! esmu vēl laimīgāka. ai, man maz vajag. 😀
