Man bieži pārmet, ka es par daudz domāju, par daudz analizēju. Bet tā arī ir, es katru situāciju, strīdu analizēju, prātoju, kāpēc notika tieši tā, ko tas cilvēks ar to domāja, kāpēc…? Un tā bezgalīgi turpinu, sevi stostu un moku, jo līdz ar to visu es vairs nevaru ne par ko citu domāt! Diena ir sagandēta, pašsajūta uz nulles un smaids pazudis. Vai pareizāk būtu to visu neanalizēt un neiedziļināties? Laist garām un vienkārši baudīt ik mirkli, nevis iedziļināties visur. Bet vai es nepalaidīšu garām, ko svarīgi – neanalizējot un neprātojot krustu šķērsu? Es nezinu.!?
