Vakar mocījos ar referāta izstrādi Administratīvajās tiesībās. Ilgi mocījos. Bet tā ir, ja visu atliek uz pēdējo brīdi. Nespēdama noturēt vaļā acis, un vēl jo vairāk – izprast lasītā jēgu, uzliku modinātāju uz 5 rītā, cerībā, ka pamodīšos, pabeigšu un vēl uztaisīšu prezentāciju, lai varētu šodien aizstāvēt savu darbu. Protams – nepamodos. Ne piecos, ne sešos, ne septiņos, ne astoņos… Es, protams, būtu gājusi uz augstskolu kā balta lapa. Bez referāta, bez prezentācijas un negatavojusies pārbaudes darbam. Bet diena iekrāsojās daudz gaišākos toņos, kad vēl guļot gultā iezvanījās telefons. Kursabiedrs. Ar gluži tādu pašu problēmu. "Brauc uz centru, iesim iedzersim tēju, pastaigāsim pa Vecrīgu." Mums kopā nav garlaicīgi. Lekcijas, kas norit vienam bez otra, ir galīgi nebaudāmas. Pārseidzoši, ka 15 minūšu laikā biju paspējusi noskaloties vēsā dušā, atradusi, ko uzvilkt un iztaisnojusi matus. Un pa durvīm ārā. Mikriņā nespēju novērst acis no ļoti skaistas un gaumīgi ģērbtas tumšmates. Ja lasi Tu, Tempation, viņai nebija augstpapēžu kurpes. Bet viņa bija satriecoša. Tas gan nepiešķir manam stāstam nekādu nozīmi. Man pašai nedaudz. Tādi cilvēki mani iedvesmo. Satikāmies pie Forum Cinemas. "Ejam uz filmu?" – "Jā." Tā kā visas manis interesējošās filmas jau biju redzējusi, gājām uz Šausmām Gobu ielā. Tikai tāds sīkums, ka līdz fimai 2h. Tā mēs metām līkumus pa cenru, līdz iešāvās ideja izbraukt pa kanālu ar katamarānu. Pajokojām ar čali, kurš viņus tur iznomā un sēdāmies iekšā. Papauzējām, pasauļojāmies, papļāpājām, pasmējāmies… līdz laiks jau bija paskrējis. Filmu es skatījos ar aizvērtām acīm. Bailes radīja vien draudīgās skaņas. Arī fakts, ka zālē bez mums bija vēl tikai pāris cilvēki. Viņam tāpat. Smējāmies viens par otru, pārrunājām plānus Līgo svētkiem, dzērām kokteilīšus. Un filma vairs nelikās tik biedējoša. Kad filma beidzās, radās kārtējā ideja. Uz vēl vienu. Šreku. Tikai pie kasēm atklājās, ka to rāda tikai no rītdienas. Žēl. Tā vēl izgājām cauri Vecrīgai, satikām kursabiedreni, kura nāca no lekcijām. Pēc viņas teiktā sapratu, ka neko garām neesam palaiduši. Un pa mājām. "Paldies par jauko dienu!" Es pat īsti neredzu iemeslu tam, kādēļ dalos šīsdienas notikumos te. Laikam vienkārši priecē, ka dienas pirmo pusi esmu pavadījusi vairāk vai mazāk saturīgi. Un esmu to darījusi krietni attālinoties no šīsdienas mērķiem. Uzdevumiem, patiesībā, nevis mērķiem. Biežāk tā! Gaidu atgriežamies savu mīļoto. (l) Šī diena, šķiet, noslēgsies tikpat labi, cik sākusies. (l)
