šodien beidzot iesniedzu kursa darbu. BEIDZOT! strādājot ar punktiem uz "i" vien tika pavadīta visa nakts, tomēr tagad esmu laimīga, jo beidzot nu tas ir izdarīts. Pašreiz ir pat tā, ka vērtējums man ir gandrīz vai vienaldzīgs, galvenais, ka esmu tikusi no tā vaļā… Brīvi uzelpot gan nevaru, jo jau rīt sākas sesija. Gaidāms eksāmens arheoloģijā, kurai galīgi neesmu sagatavojusies, tomēr doma par nodoto kursa darbu man liek smaidī pat šādā situācijā. Tomēr laimes hormonam ar akdēmiskajām "uzvarām pār slinkumu" vien nepietiek. Kopā ar to burvīgo vīrieti ir tik labi. Principā nu jau man ir ganzdrīz vienalga, kas zin par mūsu attiecībām, pat ja tā ir padomes lielākā tenku vācele. Pēc sēdes jau atkal "nejauši" tiku pavadīta līdz pieturai; kā man patīk viņa skūpsti. Mmm… Pie viņa palika mans mobilais telefons, secinu, ka bez tā mazā nieciņa jūtos bez maz vai kaila. šodien, nākot no bibliotekas, nolēmu ielūkoties darba vietā, bet tur priekšā KK vadītājs. Vai man dieniņ’ kā tas vīrietis mani mulsina un padara vienkārši traku. Nevaru izturēt viņa klātbūtni ilgāk par 10min. šķiet kolektīva apmaksātā došanās uz teātri notika bez manas līdzdalības, jo kad apjautājos, kas šeit notiek, iestājās vairāk nekā mulsinošs klusums, kad visi sakautrējušies lūkojās grīdā. Kāda darba biedrene pat neizturēja un metās laukā pa durvīm. Nesapratu vai man vajadzētu justies neērti… Izmisīgi gaidu saulainu laiku, lai atkal varētu uzvilkt svārkus un doties ar draudzenēm šopingā. Darbā saņēmu paziņojumu, ka jāsameklē izdevīgakais "klinģera piedāvājums". Kāda nezin kādu labu un lētu konditoreju, kur varētu pasūtīt lielizmēra kūku? 🙂
