šodien nonācu pie vairākiem secinājumiem… Pirmkart, jau pie tāda, ka esmu pamatīgi ieķērusies tajā vīrietī [draudzene jau to sāk definēt kā vieglu iemīlēšanos, tomēr mani šis vārds biedē]. Vienkārši nevaru pavadīt nevienu dienu bez viņa un galvā arī ir pilnīgs tukšums. Vai man dieniņ’, tas nu galīgi nav labi, jo iepriekš biju jauna, veiksmīga karjeriste, kas studēja, nodarbojās ar sportu, daudz laika pavadīja ar draudzenēm saturīgās vai mazliet mazāk saturīgas sarunās, bīdīja savus sapņus uz realizāciju, bet tagad no tā vien čiks ir palicis, jo tgad man taču ir Viņš, mans misters Lieliskais. Līdz šim satikos ar vīriešiem, nekad tā nebija gadījies, ar bijušo draugu bijām kopā vairāk kā gadu un es vienmēr spēju veiksmīgi savākties, lai turpinātu dzīvot arī savu dzīvi, bet šeit esmu kļuvusi līdzīga narkomānei, kurai nepieciešama kārtējā deva tā vīrieša. Vakar kopār ar draudzeni aizgājām pasēdēt pie operas un pabaudī sauli, bet es pa klusos uzrakstīju viņam sms, kur esmu, par nelaimi viņš man atzvanīja un es paziņoju, ka neko dižu jau nedaru, man ir garlaicīgi un no sērijas, ka bez viņa nekas jau nenotiek. To dzirdēdama, draudzene vienkārši piecēlās, pagriezās un aizgāja. Man pat nebija sirdsapziņas pārmetumu, jo mans mīļotais ieradās ar saldējumu un pasniedza man kaislīgu skūpstu. šodien, piemēram, viņam visu dienu bija intensīvas darba tikšanās un viņam nebija laika ar mani satikties, bet rīt jau viņš dodas uz kāzām (bez manis). Es neesmu no greizsirdīgajām, nekad neesmu tāda bijusi un cerams, ka arī nekad nebūšu, tomēr arī te es sāku klibot, pie velna, visu laiku domāju par to kā viņam tur ies, jo nenoliedzami viņš tomēr ir sasodīti pievilcīgs vīrietis. Sievietes, rokas nost! Otrkārt, aizdomājos par savu pašreizējo draudzeni, ar kuru esam radikāli pretējas būtnes. Kādā brīdī man liekas, ka labprāt gribētu draudzenes sex and the city stilā – ar kurām var iet šopingā, non-stpā aprunāt vīriešu potenciālu, aiziet uz kādu graujošu ballīti, nēsāt minisvārkus/superseksīgas un košas koktēļkleitas, liekot vīriešiem slienāties, nevis Džūdas, kurām tas viss liekas pārlieku cacīgi un kopumā visnotaļ atgādina emocionālo sadismu. Tomēr es laikam tāda esmu un tur neko nevar padarīt, nu paīk man tās košās un spīdīgās lietiņas. Kā man pietrūkst manas vidusskolas draudzenes, kura gan palikusi dzimtajā pilsētā un pašlaik raujas divos darbos, lai nodrošinātu sevi iztiku, jo nu jau dzīvo patstāvīgi. 220km ir trakoti liels attālums, kas mūs šķir, tagad jau uz Angliju var ātrāk aizlidot, nekā ar vilcienu aizbraukt uz Daugavpili. Es savukārt te peros pa galvaspilsētu un cepjos par visādiem sīkumiem, mana dzīve laikam ir daudz vieglāka, jo vēl arvien dzīvoju uz vecāku rēķina, tomēr tas drīz mainīsies, jo sākšu pelnīt un tad vismaz nebūs maniem vecīšiem jāsēž uz kakla. Tā nu man te iet, raibi. Gaidu sesijas beigas, lai varu baudīt nosacītu mieru un bezrūpību…
