Piestāj taksis un es iekāpju ar vīna pudeli rokās. Viegli krēslojošās debesis vēl vairāk lika manai sirdij lidot ar viegliem taureņu glāstiem vēderā. "Rīt būs sekss un austeres" pārliecinoši un tieši Rihards to vakar man teica pēc skūpsta. Es biju tā apreibusi no tā skūpsta, ka man gribējās jau tad viņu ieraut iekšā gultā, bet viņš viegli sagrāba manu dibenu un aizsteidzās prom. Piestāju pie lielas stiklotas celtnes. Es piespiežu dzīvokļa kodu, ko jau man iepriekš Rihards pateica, un dodos uz 69. dzīvokli. Dzīvokļa numurs vien liek aizdomāties par kaisli, kas mani gaida aiz šīm durvīm. "Ding, Dong!" un durvis jau pēc mirkļa atveras. Rihards stāv tik pat oficiāli tērpies, bet sasodīti neatvairāms. "Labvakar, mana lietišķā meitene!" viņš to pasaka tajā pieklusinātajā balsī un ielaiž mani iekšā. Pēc austerēm un dažām vīna glāzēm es pieeju pie loga. Norietējusī saule atstāja tikai sarkanas debesis, es pagriežos un gaismas stars lēnām šķērsoja parketu un arī atspīdēja Rihardu. Viņš stāvēja pie galda un smaidīdams skatās uz mani. Man pāri pārskrien viegls vilnis ar mulsumu un degsmi reizē. Rihards lēnām pieiet man klāt, pieskaras ar roku manam zodam un ar pirkstu pārbrauc pāri lūpām. Es tās paveru plašāk un aplieku roku viegli ap viņa kaklu. Viņš apķer mani un uzsēdina uz palodzes. Vieglie skūpsti iekvēlina kā šokolāde, kas izkūstu uz mēles. Viņa rokas slīd gar gurniem, vidukli un muguru. Lēnām jūtu, ka rāvējslēdzējs kleitai taisās vaļā un es izbaudu gaidošo kaislības mirkli, kad viņa rokas sagrābj manas krūtis un pirksti spēlējas ar maniem krūšu galiem. Viņš sāk sķūpstīt manu kaklu, es sakniebju ar zobiem lūpas. Pēc brīža pieceļos un Rihards atkāpjas. Kleita lēnām noslīd zemē, es palieku tikai ar melnām kurpēm un auskariem. Rihards tuvojas, bet es viņu ar roku grūžu uz dīvāna pusi līdz viņš atmuguriski iekrīt tajā. Es lēnām uzrāpjos viņam virsū un paņemu uz grīdas nokritušo vīna lenti. Ar to sasienu viņa rokas virs galvas, tad sāku pogāt vaļā kreklu, caur biksēm jūtu viņa jau piebriedušo locekli. Tad es sāku skūpstīt viņa kaklu, atslēgas kaulu un taisu vaļā bikšu rāvējslēdzēju. Riharda sejā es jūtu pulsējam degsmi un nerātnu smaidu. Notriekusi no viņa, gan bikses, gan Calvin Klein, es glāstu viņa augšstilbu iekšpusi un tad ar pašiem pirkstu galiņiem pieskaros viņa dārgumam un tad lēnam saņemu to ar plaukstu, braukāju lēni no lejas uz augšu un tad pielieku klāt savas lūpas, starp viņām iesūcu locekli, kā augļu saldējumu. Rihards iekunkstas un nenoturējies saplēš lenti un pieceļas sēdus, pārmet mani uz vienu sānu tā, ka es sanāku apakšā. Brīdi Rihards ieskatās manās acīs un tad pieliecas pie manām lūpām tās viegli, viegli noskūpsta un tik pat viegli noskūpsta manus piebriedušos krūšu galiņus. Tālāk ekskursijā pa manu ķermeni viņš dodas ar mēli, kas lēnām slīd no vēdera uz klēpja pusi. Viņš uzliek manas kājas sev uz pleciem un turpina ceļojumu. Slapji, uzbudinoši skūpsti skar manas kaunuma lūpas, tad tās lēnām viņš paver vaļā un nolaiza manu klitoru, baudas viļņi manī iebangojas un es izliecu muguru, mans ķermenis tiecas augstāk. Viņš rotaļājas ar manu klitoru, dažreiz maigi, dažreiz stiprāk uzspiežot. Vēdera lejas daļa visa plosās ar patīkamu kņudoņu. Viņš pagriež galvu uz vienu manas kājas pusi un skūpsta tās iekšpusi vizoties uz leju, ticis līdz pēdai, viņš ar pirkstiem sāk masēt to un noskūpsta katru manu kājas pirkstiņu. Patīkamā masāža mani uzkurina arvien vairāk un vairāk. Pārgājis uz otru kāju dara visu tieši pretējā virzienā un atkal nonāk līdz manam klēpim, viņš to noskūpsta un uzpūš elpu. Tad atkal atnāk pie manām lūpām un mēs sākam kaislīgi skūpstīties, mūsu mēles savijas un atvijas, mēs ķircinām viens otru ar lūpu spēlēm, nerātnie smaidi mūsu sejās ik pa brīdim uzplaukst un atkal iegrimst kaislē. Es notveru viņa acis un izdvešu: „Vēlos tevi sajust sevī.” Viņš pasmaida, es ar vienu roku paveru savas kaunuma lūpas un viņš ieiet lēni un dziļi manī. Aptveru viņa kaklu, viņa grūdieni viens pēc otra tuvina mani baudas virsotnei. Miers, vienīgi mūsu elsas kopā veido mūziku, nerātni kārdinošu mūziku. Es nevēlēdamās, lai piedzīvojums beidzas ātrāk apgriežos, nonākot jātnieces pozā. Viņš pasmaida: „Rādi kovboj, ko māki!” Es vieglie kustinu gurnus uz riņķi reizē slidinoties uz staltā locekļa. Viņa vaidi manām ausīm ir kā sirds mūzika, es vēlos dzirdēt tos vēl un vēl. Es jūtu pulsu, kas kļūst ar vien stiprāks un stiprāks, es ievaidos un mūsu grūdieni ir stiprāki un ātrāki…un, un mani pārņem karsti glāsti, acis satumst, es paceļos gaisā un viegli kā dūnu segā saļimstu uz Riharda krūtīm. Sviedru lāsītes klāj mūsu augumus, kas karsti guļ viens uz otra. Viņš noskūpsta manu pieri un mēs apskāvušies skatāmies jau satumsušajās debesīs, kas nomierina satrauktās sirdis no kaislīgā vakara…
