Te nu es esmu. Vietā, kuru pirmo reizi redzu. Vietā, kuras nosaukumu pat nezinu. Varbūt taisni tādēļ te viss ir skaistāks un maigāks kā citur. Jo visam skaistajam vārdi lieki. Vilcieni cits pēc cita slīdēja man garām. Bija bail šķērsot sliedes šajā bīstamajā vietā. Skrēju uz priekšu un izmisīgi meklēju savu vilcienu. Tūlīt, tūlīt tam bija jāatiet. Tālumā joņoja kāds vilciens. Es apstājos. Varbūt tas mans? Skriet pāri sliedēm tagad vai vēlāk? Aiz uztraukuma nepamanīju, ka man blakus stāv kāds puisis. Kad mūsu acis saskārās, laiks pazuda. Vairs neatceros, cik īsu brīdi mēs viens uz otru skatījāmies. Atminos vien mirkli, kad sajutu kādu svešu cilvēku tik tuvu savai dvēselei. It kā stāv blakus divi cilvēki, bet sajūta, ka esi viens. Ka blakus arī stāvi tu pats. Vilciens iegaudojās, palika divas minūtes līdz tas aties. Es paspēju uzzināt vien viņa vārdu. Par kuru tikai vēlāk sapratu, ka sastingumā sajaucu zilbes nepareizā secībā. Pazaudēju vienīgo viņa izdvesto vārdu. Vienīgo viņa liecību. Viņš sniedzās pēc rakstāmā. Bet bija par vēlu. Es jau sēdēju vilcienā. Tas dullums, kas manī vēl šobrīd sēž, ir neaprakstāms. Stāvēt blakus cilvēkam ar sajūtu, ka visus divdesmit dzīves gadus tā arī stāvēji viņam blakus. Lāsmainās debesis vēstīja par turpinājumu. Varbūt vēl kādreiz izdosies stāvēt viņam blakus. Tad noteikti pārjautāšu viņa vārdu. Satiku viņu. Sava ceļa līdzgājēju. Bet sapnī…
