Otrdienas vakarā sēdēju mājās un domāju, ko lai dara rīt – jūrmala jau nedaudz apnikusi un mājās sēdēt arī īsti negribas. Tā nu es izdomāju, ka jāpiezvana draudzenei: – Čau! Ko Tu dari rīt? – Nekas nav ieplānots. Tev kas labāks padomā? – Varbūt kaut kur aizbraucam? – Davaj! Rīt 10:00 esi pie manis. Tā nu es sakrāmēju savu mugursomu un nākošā rītā devos uz Grobiņu, lai turpinātu ceļu tālāk. Šoreiz par mērķi izraudzījāmies Irbenes lokatoru, kas pievilina ar saviem grandiozajiem izmēriem un noslēpumainību. Līdz Jūrkalnei mūs aizveda pensionāru pāris, un tālāk turpinājām ceļu līdz pašai Ventspilij ar jaunu puisi, kas dzīvo Dobelē un brauca darba darīšanās un pirmo reizi bija Ventspilī. Jaunietis bija ļoti atsaucīgs un runīgs, kārtīgi izsmējāmies. Viņš pirmo reizi ved stopētājus un atzinās, ka šī noteikti nebija pēdējā reize. Lai tiktu cauri Ventspilij tiešām vajag būt ģēnijam, jo izraktas ir visas malas. Tā nu mums likās noderīgāk sazināties ar radiniekiem, kuri izveda krustu šķērsu cauri pilsētai līdz mums nepieciešamajai šosejai. Ceļš, kas ved uz Kolku tiešām mēdz būt ļoti tukšs, taču ar divām mašīnām tikām līdz mūsu galamērķim – Irbenes lokatoram. Cauri bija jāiet nelielai "mirušai pilsētai" – krievu laiku mājas, necilas, pamestas un biedējošas kā vientuļi skeleti stāv nelielā ceļa malā. Sajūtam nedaudz neomulības pieskārienu, jo ēkas sevī nes milzu noslēpumu, ko līdz šai dienai nevar precīzi atklāt. Pēc apmēram 1,5 km iešanas pa šauro meža celiņu, paveras iespaidīgs skats, jo priežu meži sevī slēpj Padomoju laiku mantojumu – milzīgo, noslēpumanino lokatoru. Ar gidi sarunājām, ka viņa mūs ielaidīs iekšā (kaut gan parasti šim priekam vajag vismaz 10ls, bet viņa bija ļoti atsaucīga un nevarēja beigt brīnīties, ka esam mērojušas ceū no Liepājas ar stopiem) Iekšā viss ir atsāts tā, kā bija Padomju laikos – grīdas segums un krāsojums nav atjaunots. Tācu zinātnieki ir paveikuši milzīgu darbu un to saveduši kārtībā, lai lokators kalpotu kosmosa izpētes vajadzībām. Padomju armija, pirms došanās prom (kas bija tikai 1994. gadā) izpostīja lokatoru līdz pēdējam, lai neatstātu nekādas pēdas – izrāva vadus, shēmas aplēja ar skābi un sadauzīja svarīgas vadības pultis. patiesībā, tikai sagatvotas sprāgstvielas, lai to pavisam uzspridzinātu, taču zinātniekiem izdevās pārliecināt atbildīgos, ka to darīt būtu neprāts. Mēs uzkāpām arī uz balkona, kur paverās skats pāri priežu galotnēm. Ainava ir tik brīnišķiga! Pēc lokatora apskates mēs devāmies atpakaļ Ventspils virzienā. Ceļš bija ne vien tukšs, bet es teiktu kā izslaucīts. Mēs nogājām aptuveni 5km, saule svilināja, nebija ne vēja pūsmiņas un mašīnas nebrauca nevienā virzienā, taču drīz vien mūs paņēma 2 sievietes no Talsiem, kas devās uz Ventspili. Pa ceļam mēs visas 4 apskatījām Ovišu bāku, uzkāpām tajā un izbaudījam vēl vienu neaizmirstamu ainavu – priežu meži, jūra un tālumā esošais lokators, kas tomēr paceļas virs koku galotnēm. Uz bāku veda trepes, kas izvietotas pa apli (līdzīgi kā Rundāles pilī). Tā kā man ir lielas problēmas ar griešanos, respektīvi, es aprgriežos vienreiz ap savu asi un jūtos apdullusi, tad pēc 30m nepārtrauktas kāpšanas uz riņķi mana galva bija pavisam dulla 😀 Pēc nokļūšanas Ventspilī mēs jutāmies ļoti nogurušas, ceļs tomēr nogurdina, tāpēc iegājām tur pat esošajā Hesburgerā un ieturējāmies. Nedaudz apskatījāmies Ventspili un tad devāmies mājās. Atpakaļceļā tikām ar vienu mašīnu – 2 puišiem no Liepājas, kas izlaida mūs tieši centrā. Paldies visiem mūsu šoferīšiem, gidei un, protams, manai ideālaijai ceļošanas partnerei. Atkal viena skaista, neaizmirsatama diena. Secinājumos: * Ceļojuma ilgums: 10:30 – 19:00 * Garums: apmēram 305 km * Izdevumi: Lokators 1ls + Ovišu bāka 0.50ls + Hesburgers 1.45ls = 2.95ls
