Šodien, arī visu iepriekšējo nedēļu, manas domas un skatījums uz dzīvi ir bijis visai mainīgs, bet tas tāpēc, ka viss notiek tieši tā kā to ir “izspēlējusi” mana dzīve. Aizdomājos par to, cik daudz uzņēmības, motivācijas, iedvesmas var būt vienā cilvēkā, cik daudz laika esmu gatava ”iemainīt” pret saviem sapņiem un vēlmēm kaut ko sasniegt savā dzīvē. Pāris dienas iepriekš, skatījos vienu filmu, neatceros ne nosaukumu, ne par ko bija filmas sižets. Bet tajā kārtējo reizi bija viens (nedaudz piemirsts) atgādinājums vai dzīves patiesība: “Cik daudz lietu savā dzīvē mēs izdaram līdz galam?” Tad nu aizdomājos par to, ka cilvēks ikdienā domā un mēdz izdomāt neskaitāmas lietas, ko vēlas vai tieši pretēji nevēlas savāt. Kurš gan no mums jebkad nav sapņojis par savu paša izveidotu dzīves idilli. Bērnībā, kad bijām mazi, mūsu sapņi un fantāzijas pretēji mums bija neiedomājami lielas, ko tik savā mazajā galvā neizdomājam- par ko vēlamies kļūt, ko sasniegt attiecīgā vecumā, utt. Nekas netraucēja mūsu fantāzijai ļoti bieži “skriet debesīs”, jo it viss, ko izsapņojām šķita pilnīgi iespējams. Tagad, kad paši esam lieli, liekas, ka dažbrīt pretēji mums pašiem, mūsu prāti un sapņi ir kļuvuši pavisam “mazi”. Dzīve mums katram ir sniegusi savu pieredzi, kaut kas ir izdarīts, kaut kas sasniegts, ir vēl kaut kas uz ko tiecamies dienu no dienas. Bet kāpēc dažkār tā ļaujamies ierobežot paši sevi, neticēdami, ka viss ir realizējams? Bet ne par to šoreiz ir manas pārdomas! Bērnībā mamma vienmēr man bija mācījusi- ja ko dari, tad izdari to maksimāli labi un līdz galam, ja nedari, tad nedari labāk vispār, nevis izdari to pavirši. Pie šīs atziņas cenšos turēties joprojām, jo kādē ļgan šķiest laiku lietām, cilvēkiem un notikumiem, kas man nešķiet saistoši, kāpēc darīt to, kas nepatīk, ja tā vietā var visu izdarīt savādāk un ar prieku, veltīt laiku cilvēkiem, kas ir nozīmīgi manā dzīvē un visbeidzot- visu kopā sasienot- radīt notikumus, kuri sagādās laimes pilnus mirkļus un iespaidos manu turpmāko dzīvi! Tomēr, lai cik dīvaini nešķistu, lai kā es necenstos- sapratu vienu- cik daudz savā dzīvē esmu paveikusi un izdarījusi tā pa īstam līdz galam? Cik? Cik daudz esmu kritusi un cēlusies, cik daudz cīnījusies- kur ir bijusi robeža, kad nemanot esmu padevusies un atstājusi visu “kā būs lemts tā notiks”? Manuprāt, to katrs pats nekad nespēs izmērīt un saskaitīt. Arī es nē. Pārdomājot visu, ne jau vienmēr visu vajag “pabeigt” tā līdz galam. Ne velti “pabeigt” līdz galam ieliku pēdiņās, jo katram notikumam mērķim ir vajadzīgs iesākums un nobeigums. Es vairāk domāju par to cik daudz laika tiešām veltam nobeigumam un cik daudz lietas atstājam “tāpat vien” ar cerību, ka kaut kad jau būs arī nobeigums? Un šis “nepabeigtās lietas” mums velkas līdzi dienu no dienas, ieskaitot tās, kuras negribas atcerēties un kuras gribas aizmirst kā nekad nebijušas. Bet nekas jau nav aizmirstams, viss kas ar mums ir noticis pagātnē ir darījis mūs katru tieši tādu kāds esam katrs pats šobrīd. Kāpēc tik bieži, neapzināti (dažkārt pat apzināti) “velkam” līdzi savu pagātni, nespēdami novest iesākto līdz galam un pabeigt/ pielikt atkāpi/ noslēgt nodaļu kādā savas dzīves posmā? Kaut kas ir jāatsāj vai jāpalaiž, lai spētu sniegties un sasniegt kaut ko jaunu, skaistāku, īpašāku- ieraudzīt jaunas dzīves paralēles!!! Cik daudz esam gatavi paturēt no tā kas jau ir bijis? Cik daudz esam gatavi, tā no sirds, iet tālāk? Cik?….
